Sestdiena. Tveice. Laiks kā radīts, lai dotos uz pludmali. Ģimene sajūsmā: augu dienu varēs plunčāties jūras viļņos, karsēties smiltīs vai ar baudu iemalkot alu kāpu pavēnī.
Sestdiena. Tveice. Laiks kā radīts, lai dotos uz pludmali. Ģimene sajūsmā: augu dienu varēs plunčāties jūras viļņos, karsēties smiltīs vai ar baudu iemalkot alu kāpu pavēnī.
Ātras brokastis, līdzi ņemamo mantu pārlūkošana. Viss kārtībā, var kāpt automašīnā!
Un te – ak, sasodīts! – automašīnas dzinējs noraustās un noslāpst, noraustās un noslāpst. Atgriezties mājās – slikta zīme, tādēļ jāmēģina tikt uz priekšu, līdz pirmajam autoservisam.
Dobele. Firmas «Raivo» autoserviss. Ar pūlēm un grūdieniem iebraucis labotavas placī, meklēju meistaru. Tas aizņemts zem pacēlāja. Klientu pieņēmējs, uzklausījis stāstījumu par vāģa vainu, noplāta rokas: esot taču sestdiena, visi ir prom, pie jūras, visticamāk, mašīna būtu jālabo autoelektriķim, taču viņš nebūšot agrāk par pirmdienu.
Dobelē ir vēl viens samērā populārs autoserviss «Rits». Tur situācija – līdzīga, pat vēl bēdīgāka. Arī strādā tikai viens vīrs, kas (paldies kaut par to) noklausās sūdzību, slaidi nospļaujas un krieviski paskaidro, ka viņš pārzinot tikai automašīnu ritošo daļu, ka manam bojātajam dzinējam, visticamāk, nepieciešams speciāli aprīkots stends, bet tāda viņu firmā neesot – lai braucot vēl kādu gabalu, tur būšot angāri, tajos – vēl viens serviss…
Īsuma labad teikšu, ka arī tur nebija ne kvalificētu meistaru, ne aprīkojuma, ne laika, ne arī vēlēšanās kaut atvērt motora pārsegu un palūkot, kas vāģim īsti varētu kaitēt.
Zvanīt, izsaukt palīdzības dienestu šķiet nesamaksājami, tādēļ palēnām, ar rāvieniem un «šķaudīšanu» metam lielu ceļa cilpu uz Jelgavu, kur taču autodarbnīcās jābūt civilizētākam aprīkojumam un attieksmei pret klientiem.
Pirmais serviss, kas, pilsētā iebraucot no Dobeles puses, ir «Auto fans». Arī tā teritorijā valda tveice. Arī tur ir spēkā dabas likumi un ritmi, kas, tāpat kā visā pasaulē, rāda sestdienu. Taču puiši raujas melnām mutēm. Arī viņi ir dzirdējuši par Jūrmalu, vēsajiem viļņiem un alus baudīšanas tradīcijām, taču viņi strādā, kaut arī ir brīvdiena. Tā iekārtots viņu darba grafiks: četras dienas strādā, divas – brīvas. Savā starpā mainoties. Jautāju, vai elektriķis arī būtu. Ir, tikai aizņemts. Aizņemts gan, tomēr speciālists noslauka rokas lupatā, pienāk pie mana niķīgā benzīnzirga un īsi nosaka: «Atveriet pārsegu!»
Uz brīdi iedarbinājis motoru, izdzirdu meistaru saucam: «Viss, slēdziet ārā! Tik vien tās vainas – gaisa padeves caurulīte pušu! Man ar to tiešām nav laika noņemties, palūkojiet, vai nav kāds brīvāks vīrs.»
Precīzi pēc astoņām minūtēm turpinu braucienu. Motors ierasti omulīgi murrā, ģimene priecīga, bet pats pie sevis spriežu, cik reizēm ļoti maz vajag, lai klientu darītu laimīgu. Vajag tikai uzklausīt un izrādīt iejūtību.
Protams, intereses izrādīšana arī nedrīkst kļūt par pašmērķi. Cik bieži vai ikviens no mums, tikko kā paspējis pārkāpt veikala slieksni, tiek uzbāzīgi uzrunāts: «Ko vēlaties?» Un tu, cilvēks, jūties neērti par to, ka vēl uz ielas nebiji formulējis savu vajadzību, bet tagad velti notriec pārdevēja dārgo laiku. Vai, teiksim, iegājis frizētavā un labā latviešu valodā paskaidrojis, kādu matu griezumu vēlies, spogulī esi spiests nolūkoties, kā citādi diezgan samērīga galva iegūst kazas apgrauztas kāpostgalvas formu. Ja protestēsi, saņemsi skaidrojumu, ka pasaulē ir tik daudz biezpauru un ka tieši šai frizierei nezin kādēļ tie gadoties visbiežāk. Un, kad tiek pieprasīts lats «par darbu», labi audzinātam cilvēkam nekas cits neatliek kā no tā atvadīties un vismaz divas trīs nedēļas kļūt par kolēģu līdzjūtības apliecinājumu objektu.
Divpadsmit, trīspadsmit gadu laikā Latvijā saradies daudz vairāk dažādu darbnīcu, veikalu, frizētavu un citu pakalpojumu punktu, taču, izņemot bankas un augstas klases veikalus, attieksme pret klientiem visumā nav mainījusies. Viņus joprojām uzskata par uzmācīgām mušām, no kurām, starp citu, nekautrējas prasīt samaksu.
