Mums nepārtraukti mēģina iestāstīt, ka suns ir cilvēka draugs. Ka vispār dzīvas radības ir mūsu «mazākie brāļi», kas saudzējami un aprūpējami.
Mums nepārtraukti mēģina iestāstīt, ka suns ir cilvēka draugs. Ka vispār dzīvas radības ir mūsu «mazākie brāļi», kas saudzējami un aprūpējami. Šie apgalvojumi mūs pārliecinājuši tik lielā mērā, ka esam pieraduši pret dažādiem zvēriem un dzīvniekiem izturēties saudzīgi pat tādā gadījumā, ja attiecīgu dzīvnieku vārdos tiek dēvēti arī atsevišķi radības kroņa pārstāvji, tas ir, cilvēki.
Piemēram, pret dzērājiem, kurus dēvē arī par cūkām, mēs demonstrējam ja ne mīlestību vai līdzjūtību, tad vismaz iecietību. Pret policistiem, kuri, kā zināms, mēdz būt «nikni kā suņi», arī jūtam bijāšanu.
Un, lai gan cilvēku salīdzināšana ar dzīvniekiem visumā ir nosodāma, jo taču aizskar viņu, cilvēku (kaut arī bieži vien – otrādi) cieņu, laikam taču turpmāk to darīt būs pat ieteicams. Staigājošs piemērs tam ir mūsu ministru prezidents, kas publiski paudis sajūsmu par to, ka viņam ar saviem dresūras paņēmieniem (beidzot!) ir izdevies ministros «pamodināt zvērus».
Līdz šim bija grūti premjeru raksturot ar kaut kādu vienu visaptverošu apzīmējumu. Viņā ir no daudz kā pa druskai: kaut kas no vecā demagoga «dzelzs Fēliksa», kaut kas no Dullā Daukas – sapņotāja, kurš grib aizkļūt līdz debess malai, vēl viņa asinīs ir Sīkstuļa un Napoleona (ne konjaka, bet Bonoparta) gēni. Atbilstoši situācijai ikviens no šiem salīdzinājumiem viņam šķiet piemērots.
Par gudru un pieredzējušu politiķi gan viņu neviens vēl nav nosaucis, lai gan tieši par tādu viņš visvairāk tiecas būt.
Tieši šā sapņa piepildījuma meklējumos viņš par savas darbības galveno instrumentu izraudzījies šoka terapiju un uzmundrinošus pamudinājumus, tādus kā «ķer, ķer!» un «kod un plēs!» Pēdējais lozungs adresēts ministriem, kuros, Repšesprāt, jau sen bija vajadzējis «pamosties zvēram», kad ir runa par skopā budžeta nežēlīgu saraustīšanu.
Varētu domāt, ka premjers kļuvis nežēlīgs.Tomēr nav ļaunuma bez labuma. Turklāt labumi ir vairāki.
Pirmkārt, izkristalizējas (vairāk vai mazāk veiksmīgs) premjera salīdzinājums ar dresētāju, kas savus padotos dīda uz nebēdu.
Otrkārt, kļūst vēl uzskatāmāka visas valdības nekonsekvence attiecībā uz iepriekš pasludinātajām prioritātēm.
Treškārt, sabiedrībai atkal ir, par ko būt neapmierinātai. Tādējādi tiek īstenota reiz kāda diža proletariāta vadoņa sludinātā taktika: ar pustukšu vēderu labāk «strādājas».
Tieši alkas pēc nesasniedzamās pilnības taču bīda progresu! Ko gan mēs varētu vairāk vēlēties gadījumā, ja zemnieki saņemtu viņiem noblēdītos miljonus, mediķi – svēti apsolītās algas, pacienti – normālu veselības aprūpi, bet policisti tiktu pie civilizētiem klozetpodiem? Taču, taupības dēļ noskrandušās uniformās defilējot patruļās, policisti var kļūt «zvērīgāki», niknāk iekasēt dažādus sodus, tādā veidā papildinot budžetu. Pacienti, nesaņēmuši pietiekamu aprūpi, varētu meklēt taisnību Debesu valstībā, tādā veidā noņemot spriedzi vietējai veselības aprūpes sistēmai, bet zemnieku skaits beidzot saruktu vēl straujāk, nekā to paģēr Eiropas Savienības direktīvas!
Bet var jau būt, ka premjers tik tālu nemaz neaizdomājās un viņa tēlaino ministru salīdzinājumu ar «zvēriem» izraisījis jūlija bula laiks.
Karstums taču mēdz nežēlīgi piemeklēt dažādas galvas, nešķirojot to valkātājus pēc amata un atalgojuma.
Saule debesīs tomēr ir lielāka noteicēja par cilvēku prātiem nekā pat visaugstākās amatpersonas.
