Grūti būtu tagad saskaitīt to jauniešu simtus, ko sportā ievadījis ilggadējais Bērnu un jaunatnes sporta skolas treneris Aleksandrs Balss.
Grūti būtu tagad saskaitīt to jauniešu simtus, ko sportā ievadījis ilggadējais Bērnu un jaunatnes sporta skolas treneris Aleksandrs Balss. Sporta skolā viņš strādājis jau kopš tās dibināšanas dienas 1954. gadā un aktīvs treneris bijis trīsdesmit gadu. 15. augustā Aleksandrs svinēs savus astoņdesmitos šūpuļsvētkus, joprojām možs, darbīgs un dzīvesprieka pilns.
Aleksandra māte bijusi lietuviete, Jelgavā viņš beidzis lietuviešu sešgadīgo pamatskolu. Vecāki puisim bijuši trūcīgi, tādēļ mācības viņš turpinājis Rīgā Lietuviešu ģimnāzijā, kas uzturēta par Amerikas tautiešu naudu. Sporta nodarbību nav bijis daudz nedz pamatskolā, nedz ģimnāzijā – tikai reizi nedēļā. Pirmo nopietno impulsu interesēties par sportu un tā statistiku Aleksandrs Balss guvis 1936. gadā Berlīnes olimpisko spēļu laikā. «Tolaik divas reizes nedēļā iznāca laikraksts «Sporta Pasaule», bet Olimpiādes laikā – katru dienu. Sāku to pirkt, un tā tas iegāja asinīs,» viņš atceras. Visa iespaidā nopirkts pat šķēps un kopā ar dažiem entuziastiem sākti treniņi sporta laukumā, kas tolaik piederējis 16. aizsargu pulkam. Tas atradies vietā, kur tagad Raiņa parkā izvietots jauniešu interešu centrs «Junda».
1940. gads nācis ar pārmaiņām arī izglītības jomā. «Skaitījās, ka Lietuviešu ģimnāzijā mācās strādnieku bērni, tāpēc mūs apvienoja ar Emīlijas Draudziņas ģimnāziju, kur mācījās bagātu vecāku atvases,» stāsta Aleksandrs Balss. Savukārt 1941. gads un vācu okupācija nesusi jaunu ģimnāzijas apvienošanos – ar zēnu skolu.
Tālākais stāsts ir tik interesants, ka varētu tam veltīt veselu grāmatu. Tā kā Aleksandrs esot nedaudz palaidies mācībās un par to nedrīkstēja uzzināt vecāki, kopā ar vairākiem klasesbiedriem viņš pieteicies brīvprātīgajā darba dienestā Vācijā. Tur puisis strādājis sabombardēta lidlauka atjaunošanā Ziemeļjūras salā, Flensburgā no kuģiem vedis munīciju, pie Brēmenes racis grāvjus. Arī šajā laikā vācieši esot rīkojuši ekskursijas pa valsti. Saviļņojošs bijis Olimpiskā stadiona apmeklējums Berlīnē.
Pēc atgriešanās Latvijā ģimnāziju Aleksandrs vairs nav apmeklējis, bet palīdzējis mājās, līdz vācieši sākuši mobilizēt latviešu jauniešus. Izvēles esot bijušas trīs: strādāt rūpnīcā Vācijā, būt armijā par izpalīgu vai «brīvprātīgi» iestāties latviešu leģionā. «Mans princips bija, ka man nav jākaro par vāciešiem ar ieroci rokās, nolēmu iestāties armijas izpalīgos, kur mani nosūtīja uz Ļeņingradas fronti par vezumnieku,» izvēli paskaidro A.Balss. Tā kā viņš pārvaldījis vācu valodu, varējis strādāt par tulku.
«Atvaļinājuma laikā Rīgā satikos ar klasesbiedriem, kas bija iestājušies leģionā, viņi mani pierunāja darīt tāpat. Tā nokļuvu latviešu leģiona 15. divīzijā, no kurienes mani aizsūtīja uz jaunāko virsnieku kursiem Polijā,» par kārtējo dzīves pagriezienu stāsta sirmais treneris. No Polijas viņi sūtīti uz Dienvidslāviju, tad uz Franciju, kur Normandijā izcēlies amerikāņu karaspēks. Līdz galam nav nokļuvuši, jo vācieši latviešus uzskatījuši par neuzticamiem un sūtījuši cīnīties pret boļševikiem.
Karš tuvojies beigām, un krievu karaspēks nācis virsū, tāpēc kopā ar pāris draugiem Aleksandrs iegājis mežā. Pirmā tikšanās ar padomju karavīriem bijusi laikā, kad viņi Augstkalnē slēpušies karabiedra vecāku mājās. Sētā ienākuši trīs kareivji, un viņu pirmie vārdi bijuši «otdavai časi» (atdod pulksteni), bet vairāk gan nekādi incidenti nav bijuši.
Pēc vairākiem piedzīvojumiem liktenis bija lēmis kara beigas Aleksandram sagaidīt jau padomju karaspēka rindās Kurzemē. Kā smejas treneris, šaut visā kara laikā iznācis tikai vienu reizi, un arī tad patronas čaulīte iesprūdusi stobrā.
Pēc kara un dienesta padomju armijā pabeigta vidusskola, un jau pirmajā darbavietā 1947. gadā Dienvidu elektrotīklos viņu ievēlēja par fizkultūras kolektīva vadītāju. Sekoja dažādi vieglatlētikas treneru kursi gan Rīgā, gan Maskavā, līdz 1954. gadā Aleksandrs Balss pārgāja darbā tikko dibinātajā pilsētas bērnu un jauniešu sporta skolā. Tajā pašā laikā fizkultūras pasniedzējus sāka gatavot Jelgavas pedagoģiskajā skolā, kuru tad arī jaunais sporta skolas treneris pabeidza.
Paralēli trenera darbam Aleksandrs Balss bijis republikas kategorijas vieglatlētikas tiesnesis, tas devis iespēju kopā ar sportistiem izbraukāt visu bijušo PSRS. Šajos gados daudzkārt strādāts par «Rīgas kausu» galveno tiesnesi. Iespēja braukt uz rietumu pusi pavērās deviņdesmitajos gados, kad sportiskais vīrs bija viens no tagad jau tradicionālā Rīgas starptautiskā maratona organizētājiem.
***
Trenera lolojumi
Ir daudz sportistu, ko trenējis Aleksandrs Balss, tomēr dažus viņš atceras biežāk:
Daina Linde – pirmā jelgavniece, kas 1974. gadā Vissavienības skolēnu spartakiādē Alma – atā 800 metru skrējienā izcīnīja sudraba medaļu un bija PSRS junioru izlases kandidāte,
Gunta Rusmane – pirmā, kas Jelgavā ieguva sporta meistares titulu daudzcīņā, Aigars Feldmanis – Vissavienības jauniešu un junioru sacensību daudzkārtējs medaļnieks skriešanā vidējās distancēs, Dzintars Ozols un Henrijs Kress – republikas izlases dalībnieki, kas veiksmīgi startējuši vieglatlētikā.
