«Vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka pirmais, ko vēlēšos savā puisī – lai tikai, Dieva dēļ, viņš nebūtu līdzīgs manam tēvam. Trakākais ir tas, ka jau diezgan drīz pēc kāzām sapratu – viņiem tomēr ir pāris ļoti līdzīgu īpašību,» stāsta Zane.
«Vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka pirmais, ko vēlēšos savā puisī – lai tikai, Dieva dēļ, viņš nebūtu līdzīgs manam tēvam. Trakākais ir tas, ka jau diezgan drīz pēc kāzām sapratu – viņiem tomēr ir pāris ļoti līdzīgu īpašību,» stāsta Zane. Vai tiešām visas sievietes savus vīrus neapzināti izvēlas līdzīgus tēviem? Aptaujājot pāris kundžu, izrādījās, ka iespējami divi varianti – vai nu līdzīgus, vai pilnīgi pretējus!
Protams, ir arī vidusceļš, kad vīrs īsti nepakļaujas salīdzinājumam ar tēvu, ir, tā teikt, pilnīgi cits cilvēks. Un tomēr, atbildot uz jautājumu par vīra līdzību tēvam, pārsvarā visas precētās sievas vai nu dedzīgi to apstiprina, vai noliedz. Lūk, trīs stāsti par trim sievietēm, kurām nākamā vīra izvēli iespaidojis tēvs.
Zane, 26 gadi, precējusies piecus gadus:
«Es tiešām jau no agras jaunības, kad vispār sāku domāt par to, ka kādreiz varbūt precēšos, cerēju, ka man izdosies atrast vīru, kas raksturā ir pilnīgi citāds nekā mans tēvs.
Mūžīgā dzeršana mājās vispirms jau lika formulēt prasību – mans vīrs nekad nebūs dzērājs. Tāpēc vienmēr, iepazīstoties ar puišiem, man par galveno kritēriju kalpoja viņu attieksme pret alkoholu. Pat vidusskolas beigās, kad visi draugi apkārt izmēģināja, ko nozīmē «tusiņi» ar iedzeršanu, izslēdzu iespēju draudzēties ar tiem, ko biju redzējusi piedalāmies šajos rautos.
Vēlāk studiju laikā draudzenes pat mēdza mani pavilkt uz zoba par to, ka es tādus jefiņus vien meklējot, jo vai tad īsti veči varot iztikt bez glāzītes! Tomēr šajā lietā paliku nelokāma.
Pienāca reize, kad sastapu puisi, kurā iemīlējos, lieki piebilst – nedzērāju.
Toreiz man gan neienāca prātā, ka mana tēva spilgtākās rakstura īpašības – gļēvums, bezatbildība un mūžīga pakļaušanās citiem – var iemiesoties arī nedzērājā. Tiešām, to, ka mans vīrs ir raksturā gļēvs, vienmēr piekrīt visam, ko saka viņa draugi, sapratu tikai vēlāk. Visvairāk mani tracināja viņa mūžīgā pakļaušanās manam viedoklim. Biju šādas attiecības vērojusi mājās. Tēvs nekad nepretojās mammas lēmumiem, vien kārtējo reizi «iešvilpis» pār mēru, raudulīgā balsī lūdzās viņai, lai nedusmojas. Tā arī manā ģimenē – katru reizi, kad sadusmojos vai strīdos pretim vīra viedoklim, viņš tik vien spēj kā lūgties: «Čabulīt, nedusmojies, darīsim, kā tu gribi!»
Sākumā šādas attiecības ļoti pārdzīvoju, bet tagad esmu samierinājusies – laikam gan katram savs krusts jānes. Neesmu vairs droša, ka palīdzētu šķiršanās un precēšanās ar kādu citu, jo vienmēr manī būtu bailes, ka galu galā arī viņš izrādīsies līdzīgs manam tēvam. Meitene neapzināti meklē tādu vīru, kāds ir viņas tēvs, dēls – tādu sievu, kāda ir māte.
Evita, 38 gadi, precējusies 14 gadu:
«Man tēvs vienmēr ir bijis autoritāte. Mēs ar viņu ļoti labi saprotamies. Tomēr nekad neesmu sev izvirzījusi mērķi atrast tādu vīru, kāds ir mans paps. Smieklīgi gan iznācis, taču galu galā mans vīrs tomēr papam ir līdzīgs. Viņi pat pēc izskata ir līdzīgi.
Turklāt jau pirmajā tikšanās reizē, kad savu draugu vedu iepazīstināt ar ģimeni, abiem radās simpātijas vienam pret otru. Godīgi sakot, viņi ir tik līdzīgi, ka reizēm man liekas – esmu ieprecējusies viņu ģimenē, nevis otrādi. Viņiem abiem labi saskan, piemēram, abi «fano» par Šūmaheru 1. formulā, abi labprāt kopā strādā un arī atpūšas. Reizēm ir tā, ka mans viedoklis atduras pret vīra un tēva kopīgo «cietoksni». Tomēr vairumā gadījumu viņiem izrādījusies taisnība, tāpēc mani tēva un mana vīra labās attiecības nekādā gadījumā netraucē. Un pats jautrākais ir tas, ka tagad šai savienībai piepulcējies arī mūsu dēls.
Nezinu, ko viens pensionārs, vidēja vecuma vīrietis un trīspadsmitgadīgs puika var kopā sadarīt, bet viņi nodarbošanos atrod vienmēr. Man šķiet, jo ilgāk ar vīru kopā dzīvojam, jo līdzīgāks manam tēvam viņš top. Mēdz teikt, ka precējušies pāri ar laiku kļūst līdzīgi viens otram, mūsu gadījumā vīrs kļūst līdzīgs sievastēvam.
Tagad ar interesi gaidu, kad mūsu dēls un meita izvēlēsies sev dzīvesbiedrus. Meitai līdz tam vēl ilgi jāaug, bet dēlam šis laiks nav nemaz tik tālu. Diez, viņš izvēlēsies man līdzīgu sievu vai ne?
Rita, 30 gadu, precējusies sešus gadus:
«Savu tēvu es, var teikt, nepazinu. Viņš mūs ar mammu un mazo brāļuku pameta, kad man bija apmēram četri un brālim divi gadi. Tieši tāpēc esmu patiešām laimīga par to, ka mans vīrs ļoti mīl bērnus. Pat nevaru izstāstīt, ar kādu prieku mēdzu noraudzīties viņu kopīgajās rotaļās. Arī mazie tēti dievina, un šajā gadījumā es varu cerēt, ka manai meitiņai izdosies atrast viņam līdzīgu vīru. Domāju, ka ikdienā redzētais, cik labi vīrietis izturas pret ģimeni, liks viņai sava dzīvesdrauga izvēlē latiņu pacelt diezgan augstu.
Es tik labi atceros, kā dīcu mammai, lai viņa pastāsta kaut ko par tēti, lai sauc viņu atpakaļ dzīvot pie mums. Es ļoti gribēju, lai man un brālim tāpat kā citiem bērniem ir tētis. Atceros, kā reiz gājām pie zobārsta, tur rindā gaidīja vēl divas meitenītes ar saviem tētiem. Par vienu neatceros, bet otrs tik jauki mierināja meitiņu, ka nevajag baidīties no zobārsta, bet viņa tikai raudāja un raudāja. Toreiz nodomāju – ja man būtu līdzi tētis, es gan neraudātu un nemaz no zobārsta nebaidītos!
Dīvaini, cik ļoti bērnībā pārdzīvotais mūs ietekmē jau pieaugušus. Es, piemēram, pie ārsta bērnus vest lūdzu vīram vai arī ejam visi kopā. Un tas viss – tā viena zobārsta apmeklējuma dēļ.
Es novērtēju to, cik ļoti ģimenē vajadzīgi abi vecāki, un pilnībā nepiekrītu tiem, kas uzskata, ka var vienatnē audzināt bērnus. Bērnam tik svarīgi ir sajust ģimeni un būt mīlētam. Es būtu ļoti laimīga, ja man būtu bijis tētis, pēc kura līdzības izvēlēties vīru. Diemžēl manējais neuzskatīja par vajadzīgu būt kopā ar saviem bērniem un vēlāk pat mūs neapciemoja. Arī šķirtās ģimenēs tēvs var būt autoritāte, jo ne jau vienmēr attiecības ar iepriekšējo ģimeni ir sabojātas. Taču tad viņš kaut pāris reižu jāsatiek, bet es savējo neesmu redzējusi kopš četru gadu vecuma.
