«Kad tie Breša laiki bija, tad gan bija daudziem labi! Ja ne gluži viss gāja kā pa sviestu un brīžiem jaunizceptajiem zemniekiem nebija ko vēderā bāzt, tomēr viņiem bija dota dūša darboties,» iemalkojis no lielas alus krūzes, nostalģiski sacīja Mārtiņš.
«Kad tie Breša laiki bija, tad gan bija daudziem labi! Ja ne gluži viss gāja kā pa sviestu un brīžiem jaunizceptajiem zemniekiem nebija ko vēderā bāzt, tomēr viņiem bija dota dūša darboties un šī gribēšana tika arī uzturēta,» iemalkojis no lielas alus krūzes un nobraucījis muti, nostalģiski sacīja Mārtiņš. Viņš ir viens no tiem, kuri uzskata – kas Breša laikos pievērsās lauksaimniecībai un bija spējis noturēties sekojošajos Godmaņa, Gaiļa, Kinnas, Šķēles, Salkazanova, Slaktera un citos neskaitāmajos laikos, tie arī tagad dzīvo lustīgi.
«Bet tu pats kā – vai noturējies?» jautāju Mārtiņam, kas nu jau gadus desmit, kopš pārdevis beidzamo govi, laukus iznomā «biezajam» kaimiņam, bet pats pārtiek no dažu vistu dētajām olām un pāris rukšiem, kas tiek turēti aizdaram.
«Ar mani bija cita liga. Atguvis senču lauku mājas, ticis pie sava jumta, laukiem un valdības atvēlētajiem 100 kubikmetriem koku, lētiem būvmateriāliem un pamatīga kušķa bezprocentu kredīta, biju sācis saimniekot tik vērienīgi, cik vispār tolaik, astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā, bija iespējams.»
Īsumā stāsts bija šāds.
Pretēji sievas bažām Mārtiņš bija izšķīries ņemt kredītu uz septiņiem gadiem. Iedarbinājis veco žigulīti, viņš tam pieāķēja piekabi, iecēla tajā savas gaišās nākotnes pirmo «pamatakmeni» – simts tikko inkubatorā iegādātu zoslēnu. Izpūšot melnu dūmu grīsti, vecais vāģītis pameta Rīgas pievārtes miestiņu un iepriekšējo dzīvi. Mārtiņš devās pretī nezināmajam, ko bija nolēmis būvēt «Viesīšos». Vispirms viņš tur dzīvotu viens, vēlāk, skolas laikam beidzoties, vasaras darbos palīdzētu abi puikas, bet septembrī uz «Viesīšiem» pilnībā pārceltos arī sieva Aija. Līdz tam pussagruvušo māju bija paredzēts saremontēt tiktāl, lai tajā varētu pārlaist pirmo ziemu. Mārtiņš bija ieplānojis uzbūvēt pagrabu, apstrādāt piemājas pushektāru zemes un apstādīt to ar puķkāpostiem, kā arī uzsliet plēves siltumnīcu gurķiem. Dārzeņu tirgū nemitīgi trūka, gurķi bija labā cenā. Ja paveiktos tikt pie kredīta, bija doma iegādāties kravas automašīnu un traktoru.
***
Pēcpusdienas saulē zosu mazuļiem atvēlētā istaba saimniecības vienīgajā – dzīvojamajā ēkā – bija piesilusi, stipri oda pēc vistu fermas. Zem divām sildlampām putnēni snauda, paretam iečiepstēdamies. Mārtiņš pacilāja tukšos maisus – atkal jāiet «pļaujā»… Tīrā neraža: pērn šajā laikā, 2. aprīlī, zāle sētmalēs bija jau līdz ceļiem, bet patlaban – viss melns kā veļu laikā, gandrīz neviena asna! Tā domādams, Mārtiņš uz zāģu skaidu klājiena ieraudzīja sīku pa pusei apraustu pikuci. Un tur – vēl, vēl… Pavisam seši mazi līķīši.
Mārtiņa sirds strauji dauzījās. Nelaimīgie knābji! Tā iet, ja filozofs uzņemas zosis ganīt. Stulbums. Naudas izteiksmē zaudējums nebija liels, taču svarīgs pats princips: zoslēni sākuši sprāgt. Viņš apzinājās, ka tas tiešām ir tikai sākums. Un vēl iepriekšējā vakarā viņš bija zvanījis Aijai, priecīgi ziņodams, ka zosu ierinda ir simtprocentīgi sveika un vesela!
Viņš aizdrāzās pie sava senā skolas biedra Aināra:
«SOS! Vai tev ir kāds pazīstams veterinārs?»
«Kas tad nu – strausi apdraud tevi vai arī otrādi?»
«Nē, nopietni: labi nav, tie knābji sākuši ļimt…»
Dažu cāļu dēļ neviens lopu dakteris negribēja savu pēcpusi cilāt. Mārtiņš kurbulēja žigulīti un joza pie Aināra māsas, kas strādāja aptiekā;
«Glāb nu, vajadzīgi vitamīni!»
Lai gan visos atlikušajos 94 knābjos Mārtiņš bija sapilinājis vai puspudeli A vitamīna, nākamajā rītā zosistabā viņš uzgāja vēl četrus līķus, to skaits turpināja augt. «Putnu bizness» draudēja sabrukt. Jo vairāk tādēļ, ka Mārtiņam fiziski nebija laika noņemties vienīgi ar putnēnu dakterēšanu. Starp zāļu došanas reizēm viņam bija šķūnītī kopjami seši sivēni, jāsteidz uzsliet trīsdesmit metru gara siltumnīca un turklāt vairākkārt jābrauc uz rajona centru, lai kārtotu aizdevumu. Beidzot nu tas bija piepildījies: viņam rokās bija melns muķis ar desmit tūkstošiem rubļu. Jocīga jušana, kad tev pirmoreiz mūžā rokās tik daudz naudas: tu esi lepns kā puišelis, krūtis plīst no prieka pārpilnības, un tu jūties visvarens kā pats Mamons, naudas dievs. Ej garām veikalam un domā: apmēram pusi tu spētu nopirkt; pretī brauc jauns traktors, aizpukšķina aiz stūra, bet tu vēl ilgi skaties nopakaļ un prāto, cik daudz tādu tu varētu «pavilkt»…
Ek, nauda! Tagad Mārtiņš bija pārliecināts, ka nav taisnības apgalvojumam, ka nauda laimi nenesot. Muļķības! Viņš jutās kā varonis un, lai piedod visi svētie, tobrīd vismazāk domāja par to, kā kādreiz šo summu atdos. Bankā gan bija prasīts formāls pamatojums un kalendārs izklāsts par kredīta pakāpenisku atdošanu. Šo dokumentu Mārtiņš bija sacerējis desmit minūtēs. Vēl pēc desmit viņš, rokā žņaudzīdams melno somiņu, pilnu ar blīvi saliktām naudas paciņām, par dokumentu bija aizmirsis. Gan jau redzēs! Pagaidām viņam bija skaidrs tikai tas, ka nevienu lieku kapeiku viņš netērēs. Būvēs pagrabu, pārdos gurķus, rudenī iztirgos zosis… Gan jau vismaz daži desmiti putnu izdzīvos, lai ap Ziemsvētkiem ienestu prāvu žūksni skanošā!
***
Līgo vakarā «Viesīšos» bija sapulcējusies visa Mārtiņa ģimene. Aija, izcepusi speķa raušus, salika tos groziņā, ķoci – mašīnas bagāžniekā līdzās Mārtiņa pirmajam brūvējumam. Viņš apkārtnē iecienītākā alus darītāja vadībā bija pirmo reizi darījis alu, un meistars viņu bija uzslavējis: «Ja pēc nogaršošanas galvā nokrakšķ, tad ir labs.» Nomēģināt vajadzēja daudz, tik daudz, ka galvā joprojām dzīvoja kāds simts sienāžu. Bet Jāņu nakts vēl bija priekšā, ģimene bija uzaicināta pie Aināra cept neiztrūkstošo šašliku. Iesēdinājis sievu un puikas mašīnā, Mārtiņš izbrauca no pagalma pa jauno ceļa loku, ko bija paguvis pāris mēnešos uzbūvēt. (Vietējā ceļu ekspluatācijas rajona vīri vairākus simtus kravu grants bija uzbēruši un nolīdzinājuši tikai par desmit pusstopiem. Laikā, kad visā tirdzniecībā Latvijā valdīja kartīšu un talonu sistēma, alkohols, visbiežāk – krūmu šņabja veidā – , bija pati cietākā un stabilākā «valūta».) Braucot ģimene ar gandarījumu aplūkoja dažos mēnešos padarīto: no veciem zvejas tīkliem bija sameistarota putnu sēta, kurā gāgināja un spārnus vēzēja dzīvas palikušās sešdesmit zosis, vagās baltas cepurītes spīdināja puķkāposti, bet siltumnīcā brieda pirmie gurķi, kas jau nākamnedēļ vedami uz tirgu. Kopā , rādījās, būs pāri par tonnu. Savukārt pagalma stūrī no zemes lēni, bet pamatīgi auga gruntīgs pagrabs 120 tonnām dārzeņu.
Tūlīt pēc pusnakts Mārtiņš atveda bērnus mājās gulēt, lai pats ar sievu turpinātu jāņošanu pie draugiem. Palsajā naktī visa «Viesīšu» saimniecība rāmi gulēja. Kā baltas kupenas putnu dārza zālāja vīdēja baltās zosis. Taču pret rītu, atgriežoties ar Aiju, Mārtiņa sirds sastinga: visi putni bija pazuduši!…
***
Septembrī arī Aija bija pavisam pārcēlusies uz «Viesīšiem». Puikas bija sākuši iet vietējā skolā, Aija slauca un kopa divas iegādātas govis. Mārtiņš ar dēliem bija iztīrījis vecos kūts gruvešus un vienā kaudzē savācis pamatīgu lūžņu kaudzi. Rajona pienotava tai atbrauca pakaļ ar kravas mašīnu un savu ceļamkrānu, pretī atvedot kādas likvidēšanai lemtas lauku pienotavas iekārtu – trīstonnīgu piena separatoru, dzesēšanas vannas, elektromotorus. Tas bija jocīgs laiks, kad valdīja visa iepriekšējā noliegums vēl tikai lozungos deklarētās nākotnes vārdā.
***
Mārtiņam bija norunāts vest uz pārdesmit kilometru tālo konservu cehu sīpolu kravu, pēc tam bija jājūdz piekabē mašīna, lai aizvestu dārzeņus uz Rīgu, kur kāda sieviņa mēdza iztirgot Mārtiņa piegādātos lauku labumus. Tā kā pašam neatlika vaļas, Mārtiņš bija salīdzis vietējos speciālistus cūku bērēm: nākamās dienas rītā bija jāaizved gaļa uz Jelgavas tirgu.
Speciālists tiešām bija ievērojams. Viņu tā arī sauca – par Cūku Frici. Lai gan laiki bija mainījušies, viņš joprojām pie padilušās žaketītes atloka nēsāja spožu sociālistiskā darba varoņa zelta zvaigzni. To viņam piešķīra par izcilo kāvēja prasmi un izveicību, kad viņš vēl pirms Atmodas strādāja zvēraudzētavā. Fricis par palīgu pieprasīja savu pastāvīgo ieročnesēju Aivaru, kas bija ievērojams ar to, ka jau gadus vienpadsmit neviens viņu nebija redzējis skaidrā prātā. Tā kā Aijai bija kategorisks spriedums par dzeršanu darba laikā, Mārtiņš Fricim bija atstājis līgtos divus pusstopus ar piekodinājumu tos tukšot tikai pēc tam, kad cūkas būs pagalam, sadalītas un nonestas pagrabā. Un lai nekādā ziņā nedodot Aivaram! Fricis apsolīja. Mārtiņš aizbrauca darīšanās. Aija bija devusies uz iepriekšējo dzīves vietu kārtot kaut kādus dokumentus…
Ap pieciem pievakarē Mārtiņš atgriezās «Viesīšos». Vēl, pirms iegriezies savā ceļa galā, viņš pamanīja puišeļu baru skrienam, vicinām rokas un kaut ko jautri saucam. Mārtiņš izkāpa no žigulīša un pagāja aiz krūmu pudura, kur nozuda puišeļi. Ieraudzījis trača cēloni, viņš saļima uz akmens un, drudžaini aizsmēķējis, brīdi prātoja, kas būtu labāk – smieties vai dusmās ārdīties.
Pļavā viņpus vecā ceļa grīļodamās skrēja apdullusi cūka, tai virsū atmuguriski krampjaini sēdēja pārbijies slavenais lopu bende Fricis, bet vakara saules staros metāliski iespīdējās te varoņa zelta zvaigzne, te liels kāvēja duncis… Mārtiņš apjauta, ka algotajiem bendēm bijis pāri viņu spēkiem atlikt bēru svinēšanu uz «pēc tam», viņi bija iztukšojuši dziru jau laikus. Ar pirmo cūku vēl tikuši labi galā, taču, otro apdullinot, gadījies misēklis. Fricis ar ietrenētu vēzienu pārmetis guļošajai cūkai kāju, taisījies savam meistarstiķim – dūrienam tieši sirdī, kad lops uztrūcies un ar visu Frici sācis riņķot pa pagalmu, līdz izskrējis pļavā.
***
Mārtiņš no jauna iemērca lūpas alus putās un pēc brīža noteica: «Pēc ilgāka perioda tie Breša laiki šķiet tīri jautri. Varētu daudz stāstīt. Gan jau kādu citu reizi… Taču vislielākais humors ir tas, ka visa Latvijas lauksaimniecība divpadsmit gados dullināta, jāta un beigu beigās nokausēta kā tā mana cūka. Asaras un smiekli vien ir ar to zemnieku būšanu.»
***
Cenas Jelgavas tirgos (kg/Ls)
Kartupeļi 0,05 – 0,12;
tomāti 0,30 – 0,45;
gurķi 0,10 – 0,20;
ķiploki 1,20 – 1,50;
puķkāposti 0,10 – 0,15;
sīpoli – 0,15 – 0,25;
Kontrabandas cigaretēm ar filtru cena vecā – 2,20 par bloku (desmit paciņas). Materiālus par Eiropas Savienību Spīdolas ģimnāzijas zēni pie tirgus dalīja par brīvu.
