Tas notika tieši tādā secībā, proti, vispirms Jānis Ziemelis zemnieku auditorijā apņēmīgi izklāstīja situāciju, kādā patlaban atrodas mazie elektroenerģijas ražotāji Latvijā, pēc tam viņš interesentus uzaicināja ekskursijā pa vairākām Zemgales HES.
Tas notika tieši tādā secībā, proti, vispirms Jānis Ziemelis zemnieku auditorijā apņēmīgi izklāstīja situāciju, kādā patlaban atrodas mazie elektroenerģijas ražotāji Latvijā, pēc tam viņš interesentus uzaicināja ekskursijā pa vairākām Zemgales HES. Tādēļ arī publikācijas gatavoju šādā hronoloģijā: par braucienā redzēto pastāstīšu kādā citā rakstā, bet šoreiz – par Jāņa Ziemeļa, Viesātu HES īpašnieka, problēmām, ko viņš pavēstīja «Ziņu» rīkotajā diskusijā par iespējamajiem ieguvumiem un zaudējumiem, kas sagaida Eiropas Savienībā.
Jānis Ziemelis visu mūžu strādājis sakaru nozarē, taču pēc tam, kad par aktīvu līdzdalību Tautas frontē viņu piespieda aiziet no darba Jelgavas sakaru mezglā, viņš sāka iztiku pelnīt, labodams televizorus. Viņš izveidoja individuālo uzņēmumu «Ziemeļa televīzijas darbnīca». Taču klienti kļuva aizvien trūcīgāki, reizēm viņi neieradās pat pēc salabota televizora, jo nebija, ar ko samaksāt. Uzņēmumam, kā mēdz teikt, sāka smelties mutē ūdens, bija jādomā, kā pabarot ģimeni. Un tad Jānis Ziemelis pieķērās mazo HES idejai. Pāris gadu viņš meklēja piemērotu bijušo ūdens dzirnavu vietu, naudu, veica aprēķinus un gatavoja biznesa plānu. Tādā veidā viņš pēc dažiem gadiem atjaunoja mazo hidroelektrostaciju Viesātos un kļuva tās īpašnieks. Saskaņā ar valsts akceptēto atbalsta programmu viņš par saražoto elektroenerģiju astoņus gadus tiesīgs saņemt samaksu par dubulto tarifu. Taču ar šo gadu situācija valstī mainījusies, un tiem, kas vēl tikai gatavojas būvēt savas HES, dubultais tarifs vairs netiks piemērots. Jānis Ziemelis un viņa kolēģi par to ir neizpratnē, tādēļ arī Ziemeļa kungs zemniekiem organizētājā diskusijā vēlējās noskaidrot, vai, iestājoties Eiropas Savienībā, mazajām HES būs nākotne.
Trīsreiz celta, divreiz nopostīta
Mazā hidroenerģētika Latvijā ir nozare, kas simts gadu laikā trīs reizes uzcelta un līdz šim divreiz izpostīta. Patlaban tai draud trešā iznīcināšana.
Latvijā līdz otrajam Pasaules karam bija apmēram 600 ūdens dzirnavu. Vairumā no tām ražoja arī elektrību vietējām vajadzībām. Kara laikā lielāko daļu ūdens dzirnavu un tātad mazo spēkstaciju sagrāva. Pēc kara kolhozos tās uzcēla no jauna, galvenokārt – lai ražotu elektrību. Pagāja desmit, piecpadsmit gadu, līdz secināja, ka tādas elektrostacijas sevi neattaisno, jo ekspluatācija bija pārāk dārga: katrā mazajā spēkstacijā bija pieci seši dežuranti, stacijas priekšnieks un pat partijas sekretārs. Mazās HES tika masveidā slēgtas un atstātas izlaupīšanai. Kopš 1992. gada sākās šo staciju atjaunošana, un pašlaik Latvijā ir atjaunotas 149 mazās HES. Apmēram 40 to īpašnieki apvienojušies Mazās hidroenerģētikas asociācijā. Viņi ir neizpratnē par valdības attieksmes maiņu pret dubultā tarifa piemērošanu.
Labās ieceres būtība
Atgādināšu dubultā tarifa sākotnējo jēgu. Bija iecerēts, ka astoņus gadus pēc atjaunotas vai no jauna uzbūvētas HES palaišanas par strāvu tiks maksāts dubulti, jo tas veicinātu interesi pievērsties mazo HES biznesam. Tikai tādā veidā varēja radīt iespēju cilvēkam, kam varbūt kabatā bija tikai kāds tūkstotis latu, tomēr pretendēt uz aizdevumu bankā. Mazo HES izveidošanas pamatā bija tieši vides sakārtošana, veco dzirnavu dīķu atjaunošana. Kas lai ar to nodarbotos? Cilvēkiem nebija naudas, tādēļ tika nolemts: lai potenciālie uzņēmēji varētu tikt pie kredīta, noteica dubulto tarifu. Tas bankām garantēja, ka parāds tiks atdots. Faktiski valsts ar «Latvenergo» starpniecību subsidēja mazo HES rašanos, iedrošinot bankas piešķirt kredītus, jo HES visā pasaulē ir ilglaicīgas būves un uzņēmumi, kas spēj strādāt ar stabilu peļņu vismaz 100 gadu.
Tiesa, sākotnēji, 1992. gadā, mazās HES būvēja un to ražoto enerģiju iepirka par vienkāršo tarifu, taču tad pats Latvenergo piedalījās ar savu daļu, turklāt atjaunošanai tika izvēlētas jaudīgākās mazās HES, kurās bija jāiegulda salīdzinoši nelieli līdzekļi. Vēlāk valdība nolēma: ja cilvēkam ir dūša uzsākt kaut ko tādu, kas tik lielam uzņēmumam kā «Latvenergo» neatmaksājas, būtu apsveicami, ja viņam tiktu radīta iespēja sākt patstāvīgu biznesu! Tas, lūk, bija īsts valsts atbalsts. Diemžēl ar šo gadu tas «izsvītrots». Un tādēļ, lai kaut kā attaisnotu valdības nekonsekvenci, sabiedrībā tiek «iepludinātas» šaubas par mazo HES lietderīgumu. Jānis Ziemelis šajā sakarā saka: «Kaitina neizpratne, avīzē lasīti dažādi viedokļi, bet beidzamajā laikā parādās arvien vairāk niknu rakstu. Piemēram, tāds virsraksts: «Mazs, bet kaitīgs»! Runā, ka «Latvenergo» par dubultajiem tarifiem pārmaksā 10 miljonus latu, taču faktiski ir tikai 2 miljoni latu, turklāt «pārmaksāts» tiek divtik mazāk, tas ir, tikai viens miljons, ko laikam taču uzņēmums ar 20 miljonu peļņas gadā var atļauties.»
Vienkāršs rēķins
Viesātu HES ir viens no mazākajiem. Jānis Ziemelis tajā labos gados saražo 195 000 kilovatstundu enerģijas, sliktos – 133, pat 132 tūkstošus kilovatstundu. Šie skaitļi jāpareizina ar 0,06056 latiem (tik daudz veido dubultais tarifs, ko «Latvenergo» maksā par vienu kilovatstundu). No šīs summas apmēram 1000 latu gadā jāsamaksā ienākuma nodoklis, ik mēnesi 60 līdz 70 latu sociālais nodoklis par sevi un darbiniekiem, taču pats svarīgākais – no atlikušās tīrās peļņas jāsedz kredīts. Ziemeļa kunga gadījumā tas nozīmē to, ka jāsamaksā 6200 latu kredīts, kas ņemts uz pieciem gadiem. Un viņš tomēr negaužas, bet pat apvaldīti pajoko: «Lai arī mans bizness tik vien spēj ienest kā siļķes asti maltītes reizē, tomēr tā ir iztika, ar ko pabarot manu sešu cilvēku ģimeni! Esam paēduši un siltumā, turklāt nodrošinām darbu arī vienai zemnieku ģimenei…»
Tā tas ir, ja viss ir labi, ja HES turbīnām pietiek ūdens. Taču šogad, kad valda neciešama tveice, iekārtas stāv dīkā jau kopš jūnija sākuma. Ziemeļa kunga pagājušā mēneša peļņa bijusi… 12 latu. Tas nozīmē, ka ļoti maldās tie, kas domā – mazo HES īpašnieki dzīvo kā nieres taukos. Jāņa Ziemeļa pensija ir 57 lati mēnesī, televizoru remonts neienes praktiski neko, bet viņam jāapgādā ne tikai savi pieci ģimenes locekļi, bet arī jāmaksā kaut minimālā alga stacijas uzraugam.
Tomēr Viesātu HES saimnieks nekurn, viņam par saražoto elektrību vēl dažus gadus maksās pēc dubultā tarifa. Viņš neizprot valdības attieksmi un pievērš uzmanību vēl kādai negodīgai valsts rīcībai.
Līdz šim dažādas kontroles, pārbaudot mazās hidroelektrostacijas, bijušas caurmērā labvēlīgas. Ja arī atrasti nenozīmīgi pārkāpumi, tika sastādīts akts, norādot, ka līdz noteiktam laikam trūkums jānovērš. Tas vienmēr arī ticis darīts, kaut vai drošības apsvērumu dēļ. Taču nu atrasts kāds neizprotams «gājiens ar tumšo zirdziņu», lai HES īpašniekus «iedzītu stūrī». Piemēram, Ventspils Reģionālā vides aizsardzības pārvalde sākusi nodarboties ar tādu kā reketu. Stāsta Jānis Ziemelis:
«Pārbaudītāji atnāk un sastāda aktu nevis par pārkāpumu, bet par to, ka neesmu noslēdzis līgumu ar Zivsaimniecības pētniecības institūtu par zaudējumu noteikšanu, kādu es it kā varētu nodarīt zivsaimniecībai. Tas neattiecas tikai uz mani, bet draud visām 149 stacijām. Zaudējumi parasti varētu būt kādi daži desmiti, nu, ap 100 latiem. Taču šo zaudējumu aprēķināšana finansiāli jāsedz man, maniem kolēģiem pašiem, un te runa ir jau par aptuveni 500 latiem! Turklāt izrādās, ka pēc patlaban pastāvošās zaudējumu aprēķināšanas «formulas» jāņem par pamatu divi lielumi: zivju un to mazuļu daudzums pirms «kaitējošā faktora», tas ir, HES uzbūvēšanas, un to daudzums šobrīd, kad stacija tiek ekspluatēta. Nu pasakiet, kā lai uzzina, cik zivju bijis, sacīsim, Bērzes upītē pirms HES atjaunošanas uz tās? Varbūt ir dati par Daugavas, Gaujas, vēl pāris lielāko upju zivju krājumiem pirms vairākiem gadiem. Mazajām upītēm tādi nekad nav veikti. Turklāt vēl viens paradokss: aprēķinos paredzēts minēt tikai rūpnieciski izmantojamās zivju sugas. Vai kaut kur ir definēts, kādas mazo upīšu zivis ir un kādas nav «rūpnieciski izmantojamas»? Kā ir, piemēram, ar raudiņām?! Neiegūstams lielums! Absurda prasība.»
Tad nu Ziemeļa kungs grib zināt, vai valdība gatavojas arī turpmāk reāli atbalstīt mazo HES būvētājus, vai viņi ir valstij vajadzīgi.
Ko saprot un zina Eiropa
Sabiedrībā valda neizpratne par mazajām HES. Daļa zemnieku neslēpj, sacīdami, ka «viņi nu gan savu mūžu nesāktu nodarboties ar tik riskantu biznesu: ja kāds sola divreiz lielāku samaksu, tur «apakšā» kaut kas nav kārtībā». Vairumam iedzīvotāju šķiet, ka «hesiņi» ir tikai pumpīši, lai no viņiem izsūktu lielāku maksu par elektrību. Taču visas 149 mazās spēkstacijas Latvijā nodrošina tikai apmēram vienu līdz diviem procentiem no kopējā elektrības patēriņa, turklāt valstij ietaupot kurināmo, nepiesārņojot gaisu.
«Bruņojies» ar visu šo informāciju un rūgtumu, Jānis Ziemelis vērsies Eiropas informācijas centrā, lai uzzinātu, vai ES vispārējās lauku attīstības programmā paredzējusi arī atbalstu mazajām elektrospēkstacijām. Tur viņam atbildēja, ka Latvijā «jau uzceltas sešas mazās HES». Kad viņš izdzirdēja šādu informāciju, kas ir vismaz par gadiem desmit novecojusi, viņš saprata, ka nekādas skaidrības nav, ka arī Eiropas Savienība viņam un viņa kolēģiem nespēj sniegt pārliecinošu perspektīvu. Tādēļ, kas zina, varbūt ES vēl varētu pat piemaksāt, lai visas šīs mazās HES nojauktu? Nav pēctecības, nav paļāvības un drošu perspektīvu, ar kurām varētu rēķināties ilgākā laika posmā.
