Tur, kur vēl pavasarī plūda Bērze, Tērvete, Slocene vai Bikstupīte, tagad redzamas vien knapas tērcītes.
Tur, kur vēl pavasarī plūda Bērze, Tērvete, Slocene vai Bikstupīte, tagad redzamas vien knapas tērcītes. Kāds aizsapņojies makšķernieks pie izžuvušas gultnes joprojām spītīgi cenšas izmānīt kaut runcim asaku. Te viņš lāmā pamana kaut ko peramies. Ieskatījies vērīgāk, redz – tavu dieniņu, tā taču Zelta zivtiņa! Makšķerniekam prātā zibenīgi aizjoņo dažādas fantastiskas vēlmes. Pirmajā brīdī viņš grib daudz un uzreiz – lai varētu atdot bankai kredītu, lai spētu vecāko meitu izskolot, lai būtu jāmaksā mazāki nodokļi un lai mātei būtu lielāka pensija, lai … Taču pamazām prāts atgūst skaidrību, un viņš apjēdz, ka vairāk par visu viņš, protams, gribētu, lai Latvija reiz tiktu pie sakarīgas valdības. Pēkšņi vīrs izdzird zivtiņu pirmo ierunājamies skaidrā latviešu mēlē: «Ak, labais cilvēk, izglāb jel mani! Pārnes uz dziļāku dīķi, te vairs nav glābiņa!»
«Bet vai tu trīs manas vēlēšanas pildīsi?» jautā makšķernieks.
«Ko gan es spēju tādā tveicē… Šoreiz es gribēju lūgt, lai tu izpildi trīs manas vēlēšanās. Vai izdarīsi?»
Vīrs pakasa galvu un, nebūdams ļauns pēc dabas, saka: «Lai notiek. Tikai tu nedrīksti prasīt, lai paskaidroju, kā tiek taisīts nākamā gada valsts budžets – to īsti nezina pat finanšu ministrs. Tāpat veltīgi būtu gribēt, lai es paredzētu, kad reiz piepildīsies budžeta ieņēmumu pieauguma prognozes. Bet pāri visam – nekādi nevarēšu līdzēt, ja tu pēkšņi sagribētu, lai tagadējā valdība paliktu pie varas mūžīgi. Par pārējo vēl varētu mēģināt vienoties.»
Zivtiņa apjukusi noplāta muti, tad no jauna ierunājas: «Patiesībā gribēju lūgt tikai mazliet padzerties, citu dīķīti un solījumu līdz rudens lietavām neķert manas māsiņas… Taču tagad, uzklausījusi tevi, saprotu, ka manas vēlmes bijušas savtīgas un seklas gluži kā šī peļķe. Apzinoties, ka tādā sausumā, kāds šovasar valda dabā un Latvijas ekonomikā, apjaušot, cik bezgalīgi plats tuksnesis pārvarams, politiskajiem kamieļiem nesot sabiedrību uz labklājības oāzi, kā arī novērtējot tavas gudrās, kailās galvas patiesās rūpes par visas tautas labklājību, tiešām būtu neprāts domāt tikai par savu peļķi un miesīgajām slāpēm. Tādēļ lūdzos vien to, lai pasaki, kādi būs referenduma rezultāti par iestāšanos Eiropas Savienībā septembrī! Jo, raugi, ja pilsoņi nobalsos pozitīvi, Latvijā varētu sākt darboties Eiropas likumi un ierēdņu attieksme mainīsies ne tikai uz papīra, bet arī attiecībā uz visu dzīvo radību, cilvēkus un uzņēmējus ieskaitot – tad ekonomika, labklājības un arī ūdens līmenis upēs un ezeros kļūtu prognozējamāks. Ja tā notiks, gan arī mums, aukstasiņu radībām, pamazām kļūs vieglāk dzīvot… Kā tad būs – vai Latvija iestāsies ES?»
Makšķernieks pakasa kailo galvasvidu, ilgi un skumji lūkojas zivtiņā un tad saka, ko domā: «Principā līdz šim viss liecināja, ka balsojums referendumā, visticamāk, varētu būt pozitīvs, taču laikam aiz karstuma un arī valdības aprepējušās rīcības dēļ eirooptimistu daudzums bīstami sarucis. Jūlijā kritums bijis par septiņiem procentiem… Un vispār – ko tu, asaka tāda, uzmācies! Vai nejūti, kāda tveice? Krūmiem lapas vīst, cilvēku dzīvesprieks – nulle, viss nokaras uz pussešiem – pat premjera reitings slīdēdams slīd… Maz ko mēs katrs gribam. Dzīve nav nekāda oāze!»
Un notiek tā, ka vai nu zivtiņa pēkšņi pazūd dūņās, vai arī vīrs atjēdzas, ka piedzīvotais bijusi mirāža vien. Plikgalvis noskurinās. Ir tik ļoti karsts.
