Valsts Centrālās statistikas pārvaldes pērn apkopotie dati par mājokļu sadalījumu pēc dzīvojamo ēku uzcelšanas periodiem liecina, ka 35,4 procenti māju valstī ir uzcelti vēl līdz 1960.gadam.
Valsts Centrālās statistikas pārvaldes pērn apkopotie dati par mājokļu sadalījumu pēc dzīvojamo ēku uzcelšanas periodiem liecina, ka 35,4 procenti māju valstī ir uzcelti vēl līdz 1960.gadam. Laikā no 1960. līdz 1990.gadam uzcelts 61,1 procents māju. Un tikai 3,5 procenti ekspluatējamo māju uzceltas no 1991.līdz 2000.gadam.
Tipveida mājokļu būvniecībai raksturīga zema energoefektivitāte, jo norobežojošajām konstrukcijām ir palielināta siltumvadītspēja, bet energoresursu (ūdens, apkure) apgāde daļēji vai pilnībā ir bez individuālās regulēšanas un patēriņa uzskaites iespējām. Bez tam māju stāvokli ietekmējusi sliktā būvniecības kvalitāte.
Rezultātā norobežojošo tipveida konstrukciju siltuma caurlaidība ir ievērojami lielāka, nekā noteikts būvnormatīvos. Piemēram, gala sienu caurlaidība svārstās no 0,96 vatiem uz kvadrātmetru reiz kelvins (siltuma daudzums, kas stundas laikā izplūst caur attiecīgās platības kvadrātmetru) 103. sērijas mājām līdz 1,75 vienībām 316. sērijas mājām, bet būvnormatīvi paredz tikai 0,33 vienības lielu siltuma caurlaidību. Tikpat liela tā jānodrošina sānu sienām, bet faktiski tās laiž cauri no 0,96 līdz 1,99vienībām. Pusotru reizi lielāka ir logu siltuma caurlaidība. Savukārt pagraba un pēdējā stāva pārseguma siltuma caurlaidības koeficientam pēc būvnormatīviem jābūt 0,26. Faktiski tas svārstās no 0,95 līdz 1,13 vienībām. Savukārt energopatēriņš mūsu mājās sasniedz 170 kilovatstundu uz kvadrātmetru gadā, kaut būvnormatīvi paredz par 70 vienībām mazāku.
Tātad ja ne šodien, tad rīt visi mājokļu īpašnieki būs nopietnas izvēles priekšā, – atzīst Mājokļu aģentūras Attīstības departamenta direktors Valdis Zaķis. Pirms Vācijas Vides ministrijas atbalstītā mājokļu sanācijas pilotprojekta realizācijas viņš iepazinis Vācijas pieredzi, kur energoefektivitātes jautājumu risināšana valstiskā līmenī sākta pirms 20 gadiem, uzliekot māju īpašniekiem pienākumu sakārtot mitekļus atbilstoši noteiktām prasībām. Pašlaik Vācijā renovēti 85 procenti daudzdzīvokļu māju. Bez energoefektivitātes paaugstināšanas panākti arī citi labumi – uzlabots māju vizuālais izskats, labiekārtota piegulošā zaļā zona, lai cilvēkiem patiktu vide un negribētos pārcelties citur.
Liela nozīme bijusi valsts atbalstam un hipotekāro kredītu iespējām. Pie mums hipotekāro kredītu pieejamība ir nepietiekama – tos izmanto tikai astoņi procenti iedzīvotāju. Eiropas Savienībā izmantotāju īpatsvars sasniedz 60 un vairāk procentu. Zemais hipotekāro kredītu pieprasījuma līmenis pie mums skaidrojams gan ar neuzticību bankām, gan maksātspējas līmeni, gan kredītresursu cenām. Vācijā šie kredīti pieejami ar divu līdz četru procentu lielu gada likmi. Pie mums par ļoti veiksmīgu uzskatāma sešu – astoņu procentu likme, bet visbiežāk klientam jārēķinās ar visiem desmit procentiem. Tātad ilgtermiņā klienti daudz pārmaksā.
Pērn izveidotās Mājokļu attīstības kreditēšanas programmas gaita Hipotēku un zemes bankā liecina, ka līdz šim izlietoti tikai trīs procenti no daudzdzīvokļu māju uzlabošanai domātajiem līdzekļiem, bet privātmāju īpašnieki izmantojuši visu programmā paredzēto naudu. Tātad dzīvokļu īpašnieki nav tam gatavi.
Interese par iespējām aug, tiklīdz tiek piedāvāti kredīti ar atvieglotiem nosacījumiem. To apliecina mājokļu sanācijas semināra gaisotne par Vācijas finansiāli atbalstīto mājokļu sanācijas pilotprojektu Latvijā, kas vērsts uz tipveida māju sakārtošanu. Tā kā projektam jāpiesakās ļoti īsā laikā – līdz 15.augustam, interesenti grib zināt, vai tam sekos turpinājums un vai arī pie mums valsts atbalstīs māju sanācijas procesu, sedzot vismaz daļu kredītprocentu. Savukārt lauku ciematu māju apsaimniekotājus interesē, vai būs kāda programma mājām, kas nav celtas pēc tipveida projektiem.
Bet pats galvenais šajā procesā ir iekustināt dzīvokļu īpašniekus. Dzīvojamā fonda reformas gaitā ir beidzies īpašuma tiesību nodošanas process – dzīvokļa īpašuma tiesības no valsts un pašvaldības ir nodotas dzīvokļu īpašniekiem. Tas viņiem uzliek pienākumu atbildēt arī par mājas stāvokli un piedalīties ne vien kopējo lēmumu pieņemšanā par kopīpašuma pārvaldīšanas formu un apsaimniekošanas organizācijas izvēli, bet arī par nepieciešamajiem atskaitījumiem, kas ļautu uzturēt māju kārtībā, par nepieciešamību veikt mājas remonta un renovācijas darbus, par to norises laiku. Galvenā problēma ir tā, ka lielākā daļa īpašnieku neapzinās savu atbildību par mājas kopējo stāvokli un ļoti lēni pārņem savās rokās dzīvokļa īpašuma un mājas kopīpašuma pārvaldīšanu un apsaimniekošanu.
