1954. gadā uz Sibīriju izveda manu tēvu kā dzimtenes nodevēju. Visus nepatiesi piespriestos gadus viņš atradās aiz dzeloņstiepļu žoga.
1954. gadā uz Sibīriju izveda manu tēvu kā dzimtenes nodevēju. Visus nepatiesi piespriestos gadus viņš atradās aiz dzeloņstiepļu žoga. Pie mums daudz runā, rāda un raksta par dažādu gadu izvestajiem latviešiem. Bet nedzirdu par tiem latviešiem, kas dzīvoja lēģeros, par viņu izpostītajām ģimenēm, par tiem, kas dzīvoja pusbadā šeit, Latvijā, un vēl dalījās ar aizvesto tēvu, vīru tālajā Sibīrijā.
Un tagad šiem bērniem, kam nebija bērnības, kas dzīvoja pusbadā, vecumdienās tepat Dzimtenē ir Sibīrija. Kam tad vēl ir tās mazās pensijas? Visu piedzīvoto represiju liecinieki varētu padomāt – vai valdībā «strādā» to cilvēku (kas izveda mūsu piederīgos) bērni un mazbērni? Cienījamie pensionāri, kam ir 40 – 50 latu pensijas, neceriet uz pensiju pielikumu! Tā ir apzināta valdības politika. Bagātie dzīvo ar saukli «Vajag mācīties dzīvot», kas tautas valodā var tikt tulkots kā «Vajag mācēt apzagt savu tautu». Un mums ir jāizdzīvo ar naudu, ko viņi samaksā par vienām pusdienām. Jā, pensionāri ir pacietīga tautas daļa. Dažs padomā, cik nu vairs ilgi, ko tur plēsties.
Erdmane
