Ilgi šaubījos, vai atsaukties aicinājumam laikrakstā «Zemgales Ziņas», bet pēdējās Repšes kunga prasības samazināt izdevumus Labklājības un Veselības ministrijai tomēr lika ņemt rokās spalvu.
Ilgi šaubījos, vai atsaukties aicinājumam laikrakstā «Zemgales Ziņas», bet pēdējās Repšes kunga prasības samazināt izdevumus Labklājības un Veselības ministrijai tomēr lika ņemt rokās spalvu.
Tā nav tikai mana sāpe. Tādu esam daudz, par kuru eksistenci Repšes kungs bija pārsteigts. Vai šie nu būs tie pasākumi, ar kuriem viņš cer atbrīvot valsti no liekā balasta – invalīdiem un pensionāriem? Piedodiet, bet nav man ticības, ka kāds sadzirdēs invalīdu un pensionāru bēdu.
Eiropas Savienībā un NATO? Jā! Ja tikai par to ES tauta nebalsos. Kultūra? Pagaidām kā prioritāti pieklusināja. Es tikai domāju vienu: kam būs vajadzīga ES un NATO, kam kultūra, ja tauta būs slima? Tikai veseliem vecākiem dzimst veseli bērni un vesela tauta rada veselus pēcnācējus. Tātad veselība ir katras valsts prioritāte.
Esmu 2. grupas invalīde (artroze). Pēdējā intervijā laikrakstam «Lauku Avīze» Audera kungs (tajā brīdī vēl ministrs) apgalvoja, ka kaulu deformācija nerada sāpes, tikai bojā figūru. Par figūru nerunāsim – kam man tā 68 gados. Bet par sāpēm gan. Sāp!!! Katrs solis, katra kustība. Ir brīži, kad stāvu un nezinu, vai spēšu spert nākošo soli un nesabrukšu.
Kas var līdzēt? Nepārtraukti dzeru pretsāpju līdzekļus. Tikai cik invalīdam maciņā tās naudiņas, lai pirktu tabletītes? No rītiem dzeru tramadolu, vakarā – dihloberlu. Zinu, ka tramadols rada atkarību, bet 20 tablešu maksā aptuveni latu, savukārt dihloberls krietni vairāk patukšo maciņu. Šie medikamenti nelabvēlīgi ietekmē kuņģi, tādēļ vajadzīgas citas zāles. Mana pensija ir 63 lati, no tās par zālēm iztērēju 20 latu. Vēl jāmaksā par dzīvokli, elektrību, telefonu. Cik paliek pāri izdzīvošanai ? Vai melnu muti un netīru kreklu staigāsi?
Pagājušajā pavasarī viena sociālā darbiniece man ieteica vērsties DEĀK un lūgt ceļa izdevumu kompensāciju. Nedzīvoju centrā, un autobusi līdz katrai iestādei neaizbrauc. Ja saņemtu kompensāciju, varētu lūgt kaimiņu aizvest uz pilsētas centru – par benzīnu samaksātu. Bet DEĀK ārste man pajautāja, vai kāda locītava nelokās. Lokās jau gan, tikai katra kustība ļoti sāp… Grūti arī pastaigāt, jo traucē kreisā kāja, kas ir daudz īsāka. Izrādās, ceļa izdevumus kompensē tikai tad, ja kaut kur locītava nelokās.
Atkārtoti uzliesmoja nātrene. Daktere izrakstīja tabletes un ziedes, injekcijas, par kurām samaksāju 1,42 latus, bet par injekcijām jāmaksā 6 lati. Vai nav dīvaini, ka pakalpojumi maksā daudz dārgāk par zālēm? Kādreiz vismaz pretsāpju līdzekļus saņēmu bez maksas. Tikai tas bija pirms Audera kunga ministrēšanas.
Diemžēl artroze nav vienīgā mana nelaime. Zāles prasa sirds mazspēja un hipertonija. Tiesa, šos medikamentus saņemu ar atlaidi, tikai satrauc zāļu dārdzība. Ja vienu mēnesi iztieku ar vienu summu, tad nekad nevar zināt, vai cenas nākamajā mēnesī nebūs cēlušās.
Jau tagad ar satraukumu gaidu to brīdi, kad mūsu valdība vecos un slimos, kā Gorkija romānā «Māte» rakstīts, izspiestus kā citronus, izmetīs aiz sētas. Esmu aprakstījusi savas nedienas un drūmās nākotnes izredzes. Zinu, ka ar šādu izmisumu cīnās ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji. Ne jau alkohols vai narkotikas mūs salauza, bet par narkomāniem mūsu valdība domā un rūpējas vairāk.
Ar cieņu, jelgavniece, 2. grupas invalīde ar 31 gadu darba stāžu
