Beidzot latviešu valodā ir izdota bitņiku un puķu bērnu kulta autora Džeka Keruaka daudz citētā un pētītā grāmata «Ceļā», kas vasarīgajā smagumā piedāvā jaunus dzīvošanas un domāšanas apvāršņus.
Beidzot latviešu valodā ir izdota bitņiku un puķu bērnu kulta autora Džeka Keruaka daudz citētā un pētītā grāmata «Ceļā», kas vasarīgajā smagumā piedāvā
jaunus dzīvošanas un domāšanas apvāršņus.
Patiesībā nav tik svarīgi, cik ilgi Keruaku turpinās uzskatīt par klasiķi, jo tā sajūta, kas iekodēta «Ceļā», ir pārlaicīga (atvainojos, ja kādam šis vārds izsauc šermuļus). Un pārlaicīga tieši tāpēc, ka Keruaks, kura dzīve ir skarba (nomirst samērā agri no pārmērīgas alkohola lietošanas), bez jebkādām trakām ambīcijām, bet ar cilvēcisku smaidu runā par brīvību un dzīvošanu ārpus patērētāju sabiedrības klišejām.
Par ko ir «Ceļā»? Nav nekāda konkrēta sižeta, tas ir, sižets ir tik konkrēts, cik paša Keruaka rakstniecības maniere, ko viņš kādā no savām esejām nosauc par «spontāno prozu», respektīvi, ir jāraksta, kad gribas, nevis kad vajag. Tātad «Ceļā» viss notiek bez jebkāda iepriekš izstrādāta plāna, proti, ir četrdesmito gadu beigas un viens no galvenajiem varoņiem Sals Paradaiss (šā tēla prototips ir pats Keruaks) krustām šķērsām ar «stopiem» ceļo cauri visai Amerikai. Viņš pietur daudzās vēlāk par bitņiku un hipiju mekām uzskatītās vietās (Sanfrancisko, Denvera u.c.).
Paradaisa ceļojuma partneri dažādās vietās un laikos ir cilvēki, kuru prototipi ir slaveni 20.gs. otrās puses amerikāņu literāti (Ginsbergs, Berouss). Šie (svēt)ceļojumi ir klaidoņu kultūras tipiski zīmogi, kas stāsta par piedzīvojumiem, attiecībām, seksu, narkotikām. Vārdu sakot, stāsta par visu, ko dod brīvība, pareizāk – ko piedāvā mūžīga atrašanās uz ceļa ar dažiem centiem kabatā, noputējušām džinsenēm, rūcošu vēderu un apskaidrotu prātu.
