Uz Vides filmu studijas dokumentālā kino rādīšanu piektdienas vakarā devos ar gluži vai sportisku interesi, ko «spārnoja» pieredze citā latviešu filmas seansā Jelgavā pirms gada pusotra.
Uz Vides filmu studijas dokumentālā kino rādīšanu piektdienas vakarā devos ar gluži vai sportisku interesi, ko «spārnoja» pieredze citā latviešu filmas seansā Jelgavā pirms gada pusotra. Toreiz Viestura Kairiša «Pa ceļam aizejot» vēroja, ļoti saudzīgi izsakoties, gandrīz tukša zāle.
Tiviešu šamaņa izdarības, latviešu sektanta ticības prieku un dzimtenē pamestās ģimenes atstumtības mokas, blondīņu atmiņainos stāstus un pirmsdzemdību vaidus, kalnu ielokā ieslēptās pasaules mazākās tautiņas tofalāru ikdienas un svētku sausu fiksāciju – to visu šopiektdien redzēja, dzirdēja un, gribētos ticēt, tam vismaz brīžiem arī līdzi dzīvoja vismaz pusotrs simts cilvēku. Var jau būt, ka Rīgas tuvuma izlutināto jelgavnieku bija mazāk nekā skatītāju dažā attālākā apdzīvotā vietā, kur saucieni «Kino atbraucis!», kas zina, pulcēja vai visu pagastu, taču arī šoreiz aizņemti bija visi soliņi.
No eksotiskās pasaku pasaules atgriežoties ikdienā, atliek vien lieku (tiešām lieku) reizi atcerēties patiesību: kaut kas līdzīgs bez nāvējošiem zaudējumiem misionāriem labākajā gadījumā iespējams reizi gadā – kā mazi nekomerciāla kino svētki. Uz pārējo laiku attiecas tautas paruna par to, cik liels spēks ir amerikāņu filmu izdevīgo nomas noteikumu stiprinātajam pieradumam, kura kultivēšana nesa augļus un kura izdevīgums vietējiem kino rādītājiem visā Latvijā kļuva par izdzīvošanas jautājumu tik sen, ka neviens šos aizlaikus vairs neatceras.
