Latvijas politiskie milži jeb tie, kas sevi par tādiem iedomājušies, sākuši plēsties ne pa jokam.
Latvijas politiskie milži jeb tie, kas sevi par tādiem iedomājušies, sākuši plēsties ne pa jokam. Premjers pat pieļāvis iespēju pamest kaujas lauku.
Citās valstīs, lai kristu valdība, parasti jānotiek milzu skandālam. Pie mums «valdības laiva» sazvārojas vai ikreiz, kad tiek veidots valsts gada budžets. Šis «pasākums» ir viena no svarīgākajām valdības funkcijām, ikdienas darbs, kur īpaši jāizpaužas koalīcijas partneru «komandas izjūtai». Pie mums budžeta veidošana ir arī galvenais valdību klupšanas akmens.
Pirms deviņiem mēnešiem tikām iebaroti ar apgalvojumiem, ka pašlaik valdošā koalīcija ir maksimāli līdzsvarota un rīcībspējīga! «Zemsavieši» pat apvienojās ar «zaļajiem», izveidojot savienību (LZZS), lai tikai iekļūtu Saeimā un valdībā. Nepieredzējušos partijas «Jaunais laiks» («JL») politiķus bija iecerēts līdzsvarot ar pulvera smaku ostījušiem intrigu labirintu pārzinātājiem «tēvzemiešiem», turklāt koalīciju cementēšanas īpašā misija tika piešķirta visvareno pārstāvošajai Pirmajai partijai.
Taču nupat arī šis cementējums sācis plaisāt. Jo, raugi, neviens cits kā premjera biedrs Šlesera kungs nosaucis, no kuras īsti vietas aug «zaļzemnieku» kājas: tas esot valstij vitāli svarīgais «orgāns» Ventspils. Tādā veidā Ainārs Šlesers reaģēja uz LZZS apšaubīto viņa, Šlesera, un īpašo uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās amatu lietderību.
Ķildošanos pastiprinājušas koalīcijas partneru nesaskaņas par nākamā gada budžetu, un nu citkārt dažādi orientētie spēki sagrupējušies pagalam nelāgi attiecībā uz «JL» un personīgi tās vadoni Eināru Repši: mazliet iedunkājuši cits citu, visi trīs koalīcijas partneri vienoti izteica neapmierinātību ar prasību nepārkāpt budžeta deficīta divu procentu robežu. Tas premjeru mudināja pavēstīt, ka viņš būšot spiests meklēt citus koalīcijas partnerus. Piemēram… Tautas saskaņas partiju ar Jāni Jurkānu priekšgalā!
Un tagad pat tiem, kas vēl šaubījās, ir skaidrs, ka daudzinātie «jaunie laiki» tiešām ir klāt. Izgaist pat optimistu ilūzijas, ka jaunais laiks varētu kaut ko mainīt politiķu savtīgajā attieksmē. «Kas nav ar mums, tas ir pret mums» – tā ir jau Staļina laikā piedzīvota pieeja. Tagad partija «Jaunais laiks» rīkojas līdzīgi, paziņodama: ar trim koalīcijas «brāļiem» vairs īsti laba «aršana» neiznāk, bet pērnruden vēlēšanās daudz balsu ieguvusī Tautas partija ar savu destruktīvo rīcību drīz vairs nebūšot uztverama kā nopietns varbūtējs partneris, tādēļ nu par tādu tiek uzskatīta Tautas saskaņas partija.
Līdz ar to tiem, kas pirms deviņiem mēnešiem ar cerībām balsoja par «JL», nu sirds apmet kūleni: kā tad tā, velns parāvis!? No vilka bēgot, uzkritām Repšem?
Ir tā, kā nu ir. Galu galā viss tik un tā sācis nostāties uz kājām: «konservatīvajai» sabiedrībai, kas tikai ar grūtībām pieņēma jaunās valdības piedāvāto struktūru un jaunieviestos posteņus, tiek atkal atdota iespēja sūkstīties par ministru kambara spēju savākties vienā komandā. Koalīcija, kas pagājušoruden vismaz daļai iedzīvotāju šķita esam stiprāka par klinti, tagad tāds rūgušpiens vien izrādījusies.
Tādēļ vienas tautas daļas balss līksmo: jau sen esot bijis laiks šai valdībai pajukt, jo citādi «tie «zaļzemnieki» ar saviem ultimātiem» un ««TB»/LNNK ar iepriekšējās valdības laikā uzaudzētiem puncīšiem» jau kārtīgi apnikuši.
Līksmo vai nelīksmo, taču jebkura nestabilitāte nenāk par labu sabiedrībai. «Milžu cīņu» skaidas atsitienā sāpīgi trāpa ikvienu no mums.
