Kurš gan bērnībā nav pētījis, īpaši pēc lietus aktīvos krupjus. Ne viena vien meitene, pateicoties klases zēniem, tos jutusi arī aizbāztus aiz apģērba apkakles.
Kurš gan bērnībā nav pētījis, īpaši pēc lietus aktīvos krupjus. Ne viena vien meitene, pateicoties klases zēniem, tos jutusi arī aizbāztus aiz apģērba apkakles. Lai arī lielākajam vairumam šķiet, ka ir tikai krupis un varde, tie tomēr ir ļoti dažādi. Divos Bauskas rajona pagastos šovasar atklātas Eiropas nozīmes retā dzīvnieka – smilšu krupja – atradnes.
Ziņu aģentūra LETA informē, ka, pārlūkojot Vides pārvaldes pārziņā esošās teritorijas Vecsaules pagastā, Jelgavas reģionālās Vides pārvaldes Bauskas daļas vadītājs vides inženierzinātņu maģistrs Ēriks Klīvs kādā karjerā atklājis smilšu krupja atradni, kurā mīt vairāki pieaugušu dzīvnieku pāri, kā arī vismaz 1000 smilšu krupju mazuļi.
Izrādās, ka Latvijā bezastainie abinieki pārstāvēti ar piecām dzimtām. No diskmēļu dzimtas pie mums sastopams tikai sarkanvēdera ugunskrupis. Šie abinieki uzturas galvenokārt aizaugušos grāvjos un dīķos, bet pārziemo uz sauszemes. Raksturīga pazīme ir melnais ar oranžiem vai sarkaniem plankumiem un baltiem punktiņiem klātais vēders. Sastopams reti, tikai Latvijas dienviddaļā.
Ar vienu sugu – brūno varžkrupi – pārstāvēta arī varžkrupju dzimta. Raksturīga viņa pazīme ir acu zīlītes vertikālas spraugas veidā. Specifisks ir arī ādas dziedzeru izdalītais sekrēts ar īpatnēju, ķiplokiem līdzīgu smaržu. Dienā varžkrupis ierokas zemē vai atrod kādu paslēptuvi, bet aktīvs ir tikai naktī. Viņš ir ļoti jutīgs pret gaisa mitruma izmaiņām un, iestājoties sausam laikam, neatstāj paslēptuvi pat visu diennakti. Pieaugušie īpatņi pārtiek no kukaiņiem un to kāpuriem, zirnekļiem, tārpiem un gliemjiem. Latvijā brūnais varžkrupis sastopams reti.
Latvijā ir trīs krupju sugas. Parasto krupi pazīst ikkatrs, bet smilšu un zaļo krupi redzējis tikai retais. Smilšu krupis ir mazāks par parasto, un to viegli atšķirt pēc raksturīgās dzeltenās svītras pāri mugurai. Dienu viņš pavada, ieracies zemē. Uzturas galvenokārt stāvošu ūdeņu tuvumā, sausās, smilšainās vietās. Sastopams samērā bieži, sevišķi jūrmalas kāpu zonā.
Latvijā ir ap 20 vietu, kur redzēts smilšu krupis. No tām vairākās – Ziemeļvidzemes rezervātā Karateros, Ventspils rajona Puzē un Dobeles rajona Garaiskalnā – tas atrodas aizsargājamā dzīvnieka statusā.
Nesen kļuva zināms, ka Rīgas Zooloģiskajam dārzam izdevies pavairot Latvijā apdraudēto smilšu krupju sugu. Ņemot vērā dažādu laboratoriju neveiksmīgo pieredzi, tas ir atzīstams rezultāts.
Smilšu krupji pieder pie ziemeļnieciskajiem abiniekiem, kam nepieciešami speciāli ziemošanas apstākļi cauru gadu. Zooloģiskajam dārzam ir tiešām paveicies radīt veiksmīgu vidi vairošanās procesam. Nav dzirdēts, ka Rīgas Zooloģiskajā dārzā paveiktais būtu izdevies kādai laboratorijai vai citam zooloģiskajam dārzam.
Pagaidām ikrus iznesušas divas krupju mammas. Kurkuļu stadiju izgājuši un par maziem krupīšiem pārvērtušies aptuveni 80 mazulīši, no kuriem gan ne visi izdzīvos.
Grūti paredzēt aptuveno skaitu, cik no šiem mazuļiem turpinās dzīvot. Būtiski ir izaudzēt jaunos krupīšus līdz divu trīs gadu vecumam, lai varētu sākt domāt par otrās paaudzes radīšanu.
Rīgas Zooloģiskais dārzs ieguvis šo abinieku Bēnes pagastā, savvaļā, un tagad tas kopā ar vēl 12 sugu pārstāvjiem apskatāms zoodārza abinieku ekspozīcijā.
Zaļajam krupim mugura ir pelēcīga, klāta zaļiem plankumiem. Viņš mēdz uzturēties sausos, zālainos krūmājos. Sausumu pārcieš labāk nekā citas abinieku sugas.
Visvairāk sugu – piecas – Latvijā pārstāv varžu dzimtu. Pie mums sastopama ezera varde, Lesona jeb dīķa varde, parastā varde, purva varde un zaļā varde.
Vēl viena suga – parastā kokvarde – jau tika uzskatīta par zudušu Latvijas faunai. Tomēr 20. gs. 90. gados sākta sekmīga kokvaržu aklimatizācija, tās mākslīgi inkubējot un pēc paaudzēšanas izlaižot piemērotos biotopos.
