Attieksme pret grāmatām ne tikai dažādiem cilvēkiem, bet arī valstīm ir atšķirīga, tomēr joprojām visā pasaulē (varbūt tikai ne pie «ņam-ņam» cilšu mežoņiem un vēl Latvijā) tieši grāmata tiek saukta par zināšanu māti.
Attieksme pret grāmatām ne tikai dažādiem cilvēkiem, bet arī valstīm ir atšķirīga, tomēr joprojām visā pasaulē (varbūt tikai ne pie «ņam-ņam» cilšu mežoņiem un vēl Latvijā) tieši grāmata tiek saukta par zināšanu māti. Pie mums valdība uz grāmatām raugās drīzāk kā uz sievasmāti, ko labprātāk redz ejam nekā nākam.
Ņemsim «Gaismas pili». Tās projekts – lai cik odiozs, grandiozs un pompozs varbūt šķita sākumā – nu tiek saukts par morāli novecojušu un no jauna izskatāmu. Protams, aizbildināšanās patiesais cēlonis ir «Repšes josta» jeb «iemaukti» budžetam. Pati par sevi šī taupības josta nav nekas slikts, tikai tā lieku reizi, turklāt ļoti pārliecinoši un uzskatāmi, demonstrē kultūras niecību vareno lēmēju acīs un to, ka valdību solījumi nav neko vērti (cik banāli un diemžēl nu jau aksiomātiski tas skan!), ka «prioritātes» tiek sacerētas «vienreizējai lietošanai» tikai un vienīgi pirmsvēlēšanu kampaņu laikā, ka paļauties uz nākamo valdību konsekvenci ir bērnišķīgi (jeb «latviski»).
Kā jūs domājat, kura valsts ir vairāk datorizēta – Latvija vai Zviedrija? Saprotams, aizjūras valsts. Daudzi zina, ka informācijas tehnoloģiju ziņā Zviedrija ir Skandināvijas flagmanis. Zviedriem būtu visvienkāršāk aizmēzt pagātnē (dažuprāt) arhaiskās bibliotēkas, bet visu grāmatu garīgumu pārvērst nullītēs un vieniniekos un noglabāt milzu serveros kādā pamestā raķešu bāzē. Tomēr pretēji šādai «loģikai» ziemeļu kaimiņzemē tērē fantastiskas summas gan mācību grāmatu subsidēšanai, gan bibliotēku tīkla attīstībai un pilnveidošanai. Tam redz lielu nākotnes jēgu.
Jenčēpingā – aptuveni tādā pašā studentu un zinātnes pilsētā kā Jelgava – pirms gadiem trim izcēlās ugunsgrēks. Tagad Jenčēpingas bibliotēka ne vien atjaunota, bet kļuvusi par vienu no vismodernākajām valstī. Tajā ir bērnu, mācību, daiļliteratūras, zinātnisko grāmatu un seno rakstu nodaļas, un ir arī rotaļtelpas bērniem, visas mūsdienu tehnoloģiju piedāvātās iespējas grāmatas pasūtīt vai lasīt elektroniskā formātā, sazināties ar citām bibliotēkām valstī un pasaulē, par kopēšanu ij nerunājot. Un vēl tur ir divi stikla skapji. Vienā – ugunsgrēkā apgruzdušu grāmatu un sakusuša metāla fragments. Otrā – pāris desmitu grāmatu sējumu, ko pēc pilsētas domes lūguma par pašām svarīgākajām savā dzīvē un visā cilvēces vēsturē minējušas vairākas valsts ievērojamākajās personas. Tur ir Korāns, Ivana Dostojevska romāni, Kārļa Marksa «Kapitāls»… Skapja saturs simbolizē visu grāmatu nozīmīgumu un apliecina cilvēku cieņu tām.
Nevēlos kārtējo reizi apelēt pie naudas trūkuma valsts kasē (ar ko, saprotams, tiek skaidrots, piemēram, tas, ka preses izdevumu abonēšanai dažām mūsu lauku bibliotēkām gadā tiek atvēlēts tikai 50 latu), bet pie valdības elementārā saprāta. Jo nupat nolemts no nākamā gada paaugstināt mācību grāmatu maksu, uz tām attiecinot pievienotās vērtības nodokli (PVN) 18 procentu apmērā. Tas būs pamatīgs trieciens ne tikai skolēnu un studentu vecākiem, bet visai izglītības sistēmai un tikai sekmēs popkultūras veicināto sabiedrības debilizāciju.
Visticamāk, ka arī šajā gadījumā valdība mēģina «ietaupīt» uz sabiedrības rēķina, turklāt par aizbildinājumu noder nodrillētais arguments «to darīt liek Eiropas Savienība». Taču «Ziņas» jau pērn septembrī rakstīja, ka PVN pamata un samazinātās likmes ir pilnīgi nacionālo likumdevēju ziņā. Turklāt attiecīgās direktīvas pielikumos ir nosauktas tās preces un pakalpojumi, uz kurām var attiecināt pazeminātas PVN likmes. Un vēl: neviens nav liedzis atsevišķām precēm (kādēļ gan mūsu gadījumā tās nevarētu būt mācību grāmatas?) piemērot PVN likmi 0 procentu! Piemēram, Lielbritānijā ar 0 procentu PVN likmi tiek pārdotas pārtikas preces. Pazeminātas PVN likmes ir izplatītas visā Eiropā un arī kandidātvalstīs. Tikai Latvijā un Bulgārijā pazeminātas PVN likmes nav noteiktas vispār.
