«Es, jaunais ļeņinietis, savu biedru priekšā svinīgi solos…» Tā bija svinīgi jāzvēr pionieriem, ko citādi sauca arī par jaunajiem ļeņiniešiem.
«Es, jaunais ļeņinietis, savu biedru priekšā svinīgi solos…»
Tā bija svinīgi jāzvēr pionieriem, ko citādi sauca arī par jaunajiem ļeņiniešiem. Viņiem bija jākļūst par komunisma cēlājiem. Pabeigt «jaunās sabiedrības» būvdarbus paredzēja līdz 1980. gadam, pēc tam maķenīt atlika. Pionieros stājās arvien jaunas paaudzes un arī svinīgi solīja – to pašu NEKO. Kad bijušie pionieri izauga, valsts, kas bija solījusi Leiputriju, sabruka, jo tās pamatos nebija nekā cita kā vien tukši solījumi un ideoloģija.
Kādreizējie pionieri nosēja kaklautus un piesprauda nacionālās neatkarības vēstnešu nozīmītes. Viņi bija tikuši pie bārdām, solīdiem puncīšiem, gruntīgiem amatiem un smagiem naudas zuteņiem. Kad puncīši bija apvēlušies tiktāl, ka kļuva apgrūtinoši tēlot tautas labvēļus, viņi no politiskās skatuves aizslīdēja, dodami iespēju titullomas spēlēt citiem bijušajiem pionieriem.
Kuram gan negribas būt par primadonnu! Taču, lai par tādu kļūtu, jāiztur formāls rituāls, ko sauc par Saeimas vēlēšanām. Tā kā sabiedrības atmiņa vēl sīksti glabā iepriekšējo laiku pieredzi, tradicionāli vislielākās iespējas kļūt par prīmu Latvijā ir tam, kurš visdaiļskanīgāk sola. Nemākuļiem (piemēram, tādiem, kas sola konkrētas aplamības, vienlaikus izdalot banānus) izredzes mazas, toties bijušajiem pionieriem ir iespēja likt lietā pieredzi ar pilnu tvaiku.
Tagadējais premjers solīšanu pieprata un prot kā neviens cits. Solīja baznīcā Tam Kungam, no tribīnes – pensionāriem, skolotājiem, zemniekiem, kultūras darbiniekiem, «… jo kā gan var nesolīt!?».
Vairāk par visu viņš solīja «jaunus laikus». Atšķirībā no komunisma ideologiem, taču jau mācījies no viņu kļūdām, konkrētu termiņu gan nenosauca: ir jāuztur zināma intriga sabiedrībā un manevrēšanas iespējas sev. Tāpēc solītie «jaunie laiki» pienāca it kā pēkšņi un negaidot. Ar amatu dalīšanu saviem pulciņa biedriem. Ar jaunu ministru posteņu izveidi viņiem. Ar iepriekšējo valdību (tiesa – necilo) panākumu noliegšanu. Un visu laiku šajā «muzikālajā fonā» diskantā skan arvien jauni vadoņa solījumi – atdot zemniekiem atņemto finansējumu, pēc valsts budžeta grozījumiem kompensēt naudas trūkumu bērniem… Tajā pašā laikā valdība dara tieši pretējo: atņem, nogriež, samazina. Tomēr turpina tik solīt.
Komunisma cēlāji, neņemot vērā solījumus, tā arī pameta «būvlaukumu» pusratā, jo pašā «gaišās nākotnes celtnes» projektā bija kļūda – nerēķināšanās ar dabas likumiem un cilvēku interesēm. Līdzīgs liktenis gaida arī visus pārējos, kas sola NEKO. Tad atkal bēdīgi secināsim, cik grūti un dārgi ir novākt gruvešus. Īpaši, ja tajos apraktas cerības.
