XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā strauji auga Rīga, Jelgava un citas Latvijas pilsētas.
XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā strauji auga Rīga, Jelgava un citas Latvijas pilsētas. Tas saistās ar ainavu, kurā pa Lielupi peld ķieģeļiem piekrautas liellaivas. Vieni no tā laika uzņēmējiem, kam piederēja vairāki ķieģeļu cepļi tagadējā Kalnciema teritorijā, bija Ņesterovu ģimene.
Tajās pašās vietās dažādos laikos ar būvmateriālu ražošanu ir nodarbojies uzņēmējs Frišmanis (viņa vārds saglabājies purva nosaukumā – tas atrodas uz rietumiem no Kalnciema pilsētas) un anglis Teilors. Tomēr Ņesteroviem ir īpaša slava. Pirmkārt, viņu īpašumi bija vieni no varenākajiem. Otrkārt, pati Ņesterovu ģimene bija salīdzinoši liela, vairākās paaudzēs bērniem bagāta. Treškārt, un, šķiet, galvenokārt, kāpēc vēl joprojām atceras Ņesterovus, bija viņu cilvēciskā attieksme pret darbiniekiem, mecenātisms izglītībā un pareizticīgās baznīcas atbalsts.
Cepļi bija jau hercogistes laikā
Ar dzimtbūšanas atcelšanu cariskās Krievijas Kurzemes guberņā sākās lielāka ekonomiskā rosība. Radās vecsaimnieki, kas centās izpirkt muižu zemes. Tādi bija arī Ņesterovi. Pagaidām nav izdevies uzzināt, vai šeit darbojās viena persona vai varbūt vairāki brāļi, vai tēvs ar dēliem u.tml. Taču Kalnciema vēstures pētnieks būvinženieris un nule pensionētais pilsētas domes darbinieks Valdis Čakars secinājis, ka, iespējams, Filareta vai Jegors Ņesterovs XIX gadsimta vidū izpirka no toreizējās Valgundes muižas Lapsu ciema mežus. Visdrīzāk Ņesterovi uzņēmējdarbību sākuši kā kokrūpnieki, jo pāris kilometru platajā joslā starp Kaigu purvu un Lielupi, kur tagad atrodas Kalnciema pilsēta, auga pamatīgs mežs. Izstrādātajās meža platībās viņi varēja atrast Kurzemes un Zemgales hercogistes laika ķieģeļu ražotņu pēdas. Tās savukārt varēja vedināt uzņēmīgos Ņesterovus atjaunot šo nozari. Lielupes kreisajā krastā pie Lapsām Ņesterovi izveidoja Krasta ciemu un reizē arī sāka lauzt dolomītu un dedzināt kaļķus Plostmuižas rajonā. Ražošana veicās ļoti labi. Par to liecina tas, ka uzņēmēji daļu no savas peļņas ieguldīja māju būvē Jelgavā un Rīgā, bet tagadējā Kalnciema teritorijā uzcēla divas skolas – vienu tā sauktajā Krasta ciemā, otru – Kaigos. Mūsdienās no šīm ēkām palikušas pāri vienīgi pamatu drupas.
Kaigu skola vēsturē iegājusi saistībā ar 1905. gada revolūciju. No šīs ēkas balkona skolotājs Rēdlihs kaismīgi uzrunājis ķieģeļu cepļu sezonas strādniekus, kas pēc tam sakāpuši kuģīšos un devušies uz Sloku «taisīt revolūciju». Tomēr nekādu svarīgu seku šim braucienam neesot bijis. Līdz mūsdienām saglabājusies par Ņesterovu ziedotajiem līdzekļiem būvētā baznīca un citas ēkas Sv.Trīsvienības Sergija sieviešu klosterī Valgundes pagastā. Mūķenes – ekskursiju vadītājas – savā stāstījumā vienmēr ar lepnumu piemin šīs uzņēmēju ģimenes vārdu.
Kad dēli nelīdzinās tēviem
Pirmā pasaules kara postījumi bija liktenīgi arī Ņesterova uzņēmumiem. Pieprasījums pēc ķieģeļiem krasi samazinājās. Pats trakākais – veco uzņēmēju dēli vai nu nevarēja attapties no kara šausmām, vai kāda cita iemesla dēļ nodevās uzdzīvei un azartspēlēm. Lielāko daļu no saviem īpašumiem Ņesterovi tā zaudēja. Redzot, ka dzimtas bizness neiet iesākto ceļu, 1933. gadā viens no dzimtas atzariem, kura pamatā bija Rīgā dzīvojošā Nikolaja Matvejeva ģimene, izveidoja mantinieku legātu. Tā ir sistēma, kur mantojums tiek pārvaldīts kolektīvi. Proti, nevienai atsevišķai personai nav tiesību izlietot savu mantojamo daļu, nesaņemot pārējo piekrišanu. Šajā dokumentā, starp citu, nav aizmirsts arī Ķīšu jeb Valgundes klosteris, kura īpašumā pārietu viss mantojums, ja pavisam bēdīgā dzimtas attīstības perspektīvā starp pēcteču radiem nebūtu neviena pareizticīgā. Tā vai citādi kaut kas no Ņesterovu īpašumtiesībām ģimenei tomēr tika saglābts. Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas deviņdesmito gadu sākumā atradās dzimtas pārstāvji, kas atguva daļu no Krasta ciema zemes. Taču tūlīt īpašums tika pārdots tālāk. Ļoti iespējams, ka mūsdienās ne Kalnciemā, ne arī kur citur Latvijā Ņesterova pēctečiem no dzimtas agrākās nekustamās bagātības nekas vairs nepieder.
Jauns virsnieks nolaidis plaukstošu uzņēmumu
Nu jau ļoti cienījamu gadu kundze valgundiete Erna Kalniņa, kas gandrīz visu mūžu vadījusi turpat netālā apkārtnē, zina stāstīt par Gaiļukrogu, kur viņa ieprecējās 1933. gadā un nodzīvoja līdz 1939. gadam. Šajā vietā mūsdienās atrodas SIA «Kalnciema ķieģelis» tuneļkrāsnis. Turpat blakus bija viens no Ņesterovu būvētajiem cepļiem ar laukumu, kur pārkrāva mālus, malku un ķieģeļus. Trīsdesmito gadu vidū pēc Ņesterovu izputēšanas tur saimniekoja akciju sabiedrība «Kūdra un ķieģelis», kuras priekšgalā bija izvirzīta politiska figūra – ģenerālis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Rūdolfs Bangerskis. Otrā pasaules kara gados viņš kļuva par Latviešu leģiona ģenerālinspektoru. Taču ne miera laika, ne arī leģiona amatā, šķiet, jūtami reāla teikšana viņam nebija. Valdis Čakars piebilst, ka rakstnieks Pāvils Rozītis romānā «Ceplis» leitnanta Saltupa personā esot mēģinājis kariķēt Bangerski. Viņš atšķirībā no romāna neizskatījās pēc jauna virsnieka, kas varētu «nolaist» plaukstošu uzņēmumu. Erna Kalniņa ne vienreiz vien ģenerāli laivā cēlusi pāri Lielupei un atceras viņu kā solīdu, vidēja auguma padruknu kungu, kam vienmēr pie sāniem bijis «ripīts» jeb revolveris. Kādēļ to vajadzēja? Droši vien tāpēc, ka no malu malām salasītie cepļu strādnieki bijuši naski gan uz iedzeršanu, gan uz kaušanos. Pelnījuši labi – divus trīs simtus latu mēnesī. Ernas kundzes vīrs kā malkas pievedējs strādājis tikai kādas sešas līdz astoņas stundas dienā. (Protams, uz paģirām, kad darbi iekavēti, iznācis arī vairāk.)
Visskaistākais dārzs vēl deva augļus
Par to, ka Ernas kundzes vīratēvs atļāvis ķieģeļu ražotājiem braukt pa savu zemi, Gaiļukrogam ticis vēl Ņesterova laikā iekoptais dārzs. Tas bijis brīnišķīgs – no Anglijas un Francijas ievesti augļu koki. «Nevar izteikt, cik garšīgi bumbieri – gatavi nokrīt zemē, bet neizšķīst. Taču, kad paņem rokās, – viena sula. Es tādus nekad vairs savā dzīvē neesmu redzējusi,» piebilst Ernas kundze. Pie sezonas strādnieku barakām auguši arī riekstu koki.
No Ņesterova izputējušajiem mazbērniem Ernas kundze personīgi pazinusi Volodju, Annušku, kurai bijis kuprītis, un Dončenko (acīmredzot kādas meitas dēls, kas parasti saukts uzvārdā). Protams, mazdēli piedzērušies apkārt nav staigājuši, bet pagastā par azartspēlēm un visādu uzdzīvi runu bijis diezgan. Sakarā ar deviņu miljonu vērto Jelgavas namu runāts, ka Annuškai vienu miljonu bankas darbinieki piespieduši atdot sev. Diez vai tur varēja būt kāda daļa patiesības, bet skaidrs, ka par lielām naudām arī tolaik runu bijis daudz.
Trūcīgas, daudzviet balstītas vienīgi uz pieņēmumiem, ir ziņas par apbrīnojamo Ņesterovu ģimeni. Šādas informācijas trūkst arī Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā. Īpaša pateicība jāizsaka Valsts zemes dienesta Zemgales reģionālajai nodaļai, ar kuras laipnu palīdzību bija iespējams iepazīties ar nodaļas arhīvā glabātajiem XX gadsimta sākumā Mītavas apgabaltiesā sastādītajiem mantojuma dokumentiem, kas dod zināmu priekšstatu par vecākās paaudzes Ņesteroviem. Taču, kā uzskata Valdis Čakars, Jelgavā vai tās apkārtnē, iespējams, dzīvo ne viens vien no šīs dzimtas pēctečiem, kam varētu atrasties interesantas fotogrāfijas, dokumenti un liecības, ko būtu lūgums nodot atklātībai.
