Nedaudzo pēdējos gados uzņemto latviešu spēlfilmu vidū «Negribu, negribu, negribu» izceļas kā visilgāk gaidītā. 2000. gada pavasarī žigli tika savākta radošā grupa, pēc Jāņiem sākās 35 dienu filmēšana Rīgā, Jelgavā un Ķegumā.
Nedaudzo pēdējos gados uzņemto latviešu spēlfilmu vidū «Negribu, negribu, negribu» izceļas kā visilgāk gaidītā. 2000. gada pavasarī žigli tika savākta radošā grupa, pēc Jāņiem sākās 35 dienu filmēšana Rīgā, Jelgavā un Ķegumā.
Cik ātri viss bija sācies, tik pēc lentes ieskaņošanas 2001. gadā aprāvās, jo kļuva skaidrs: lai filmu no 16 milimetru kinolentes pārkopētu uz kinodemonstrēšanas apstākļiem piemērotās 35 milimetrīgās, jāmeklē lielas papildu naudas iegūšanas ceļi. Līdzekļu vākšanas akcija cerētos rezultātus nedeva («Saprotami, ka daudz vairāk cilvēkus nodarbina ar izdzīvošanu saistītas problēmas. Pašlaik atvēlēt naudu mākslai viņi gluži vienkārši nevar atļauties,» secina filmas producents Āris Dreimanis). Kā glābiņš nāca Eirovīzija. Aparatūra, ko šova vajadzībām iegādājās Latvijas Televīzija, ar salīdzinoši maziem izdevumiem filmas DVD ļāva izgatavot pašu mājās (pretējā gadījumā grūti spriest, cik gadu «Negribu, negribu, negribu» iznākšana uz ekrāniem vēl būtu bijis jāgaida).
Kas ir šis izglābtais stāsts, ko no 22. augusta demonstrēs Kinogalerijā?
Gan operatora (cik nu par spīti nenoregulētajam videoprojektoram preses seansā varēja spriest), gan aktieru darbs, kā jau bija gaidāms, ir «Negibu, negribu, negribu» stiprās puses (labu aktieru mums nudien nekad nav trūcis, un kļūt par tādas mūsdienu sensācijas kā latviešu spēlfilma dalībnieku – tie taču ir gluži kā svētki, vai ne). Ne vienu vien galvenās lomas tēlotāju tiešām ieraugām filmas veidotāju solītajā «jaunajā gaismā» (vispirmām kārtām tas attiecas uz amizanto viltus tumšmati Arnoldu Osi).
Filmas vājums ir stāsta konspektivitātē, ko diktē galveno varoņu pārlieku lielais skaits. Ar pārliecinošu stāstu nav domāta vienvirziena «story» saprotamība, kādu no scenārista prasa Holivudas «bojevika» vai romantiskas komēdijas skatītājs. Runāšana daudzās vienlaicīgās sižeta līnijās ir cienījama, bet grūta vēstījuma forma. Tās veiksmīgums atkarīgs no spējas atsevišķos (savstarpēji neatkarīgos) stāstus piepildīt detaļām, kas izceļ katra nogriežņa pelēcības vai ekstravagantuma šarmu – ne tikai darbības «garīgajam tēvam» (scenāristam), bet arī «vienkāršajam mirstīgajam» (skatītājam) ļauj pilnā mērā izjust tās «apdzīvotāja» (varoņa) pieticību, izšķērdību, savaldību, spontanitāti. Lai ielūkotos veselu septiņu «Negribu, negribu, negribu» galveno varoņu dzīvēs, laika gluži vienkārši ir pārāk maz, to, kam nepilnās divās stundās ir vienlīdz daudz vienlīdz svarīga sakāmā, – pārāk daudz: par sevi viņi pateikt paspēj vienīgi «pirmās nepieciešamības» (turklāt ne vienmēr tos veiklāk formulētos) teikumus – lai nešķistu gluži kā no mēness nokrituši.
Uz padomjlaiku latviešu un krievu filmu «liktenīgo vīrieti» Mārtiņu Vilsonu (zagli Džoni) «jaunā gaisma» krīt sevišķi smagi. Viņu, pamostoties kādā šķūnim līdzīgā graustā pašā filmas sākumā, piemeklē kaut kas līdzīgs amnēzijai, kas padara nespējīgu komunicēt ar divām viņa dzīves nozīmīgākajām sievietēm. Enerģisku būtni, kas, spriežot pēc vecuma, varētu būt viņa māte, Džonis vienkārši pamet neizpratnē stāvam un apdzērušos sievu, kas vairākas dienas viņu gaida bārā, noved histērijā. Džoņa «amnēzija» izrādās pamatīgas morālās paģiras, kas viņu pamudina bandas biedriem uzrīdīt policiju (liktenis viņu soda par nodevību: ciet saņem nevis pārējos sešus, bet pašu Džoni, kas ieradies vienīgi pārējos džentlmeniski brīdināt par to, ka uz pulcēšanās vietu dodas specvienība). To, ka pārējie «seši bezbailīgie» (bruņota asins «andelētāju» banda, kas jau reizes četras pamanījusies iznest sausu asins pārliešanas centru un kuru policija uzcītīgi meklē jau labu laiku) izrādās tie paši «seši rūķīši», kas ikdienā čakli rosās katrs savā darba (vai bezdarba) druvā, uzzinām tikai filmas pēdējās epizodēs – līdz ar devīzes («Iedod tik vīrietim pistoli») un nosaukuma atšifrējumu. «Negribu, negribu, negribu,» Džonis atbild uzbļāvieniem beigt muļķoties, jo laika, lai paspētu īstenot kārtējo laupīšanas plānu, atlicis pavisam maz.
Režisoram ar skatītāja pārliecināšanu neklājas vieglāk kā omulīgajam ātrās palīdzības dakterītim (Valmieras teātra aktiera Tālivalža Lasmaņa izpildījumā, starp citu, – viena no jaukākajām epizodiskajām lomām) ar dzīvesprieka iedvešanu «telefoniskas draudzenes» pieviltajā Ervīnā. Vai jums ir gadījies sastapt ārstu, kas depresiju sola izdziedināt ar degvīna glāzi? Tieši tā no domām par pašnāvību Ervīnu lūko atrunāt šis mediķis. Un tieši tāpēc viņu tikšanās brīdis ir īss. Īss ir arī scenārija sprīdis, kurā skatītājs tiekas ar katru no «septiņiem nenotveramajiem». Un, gluži tāpat kā Ervīns laiž gar ausīm daktera g(r)ādīgo padomu un priekšā nolikto degvīna glāzi ļauj izdzert piedāvātājam, tā pats Ervīns un likteņa biedri skatītājam paliek tikai komiski dīvaiņi. Pārāk komiski un pārāk dīvaini, lai spētu kā nākas novērtēt provokatīvi iecerēto sižeta pavērsienu bandas pulcēšanās skatā filmas beigās, kad, Džoņa izaicināti, seši pārējie norauj maskas, kam skatītāja uztverē acīmredzot vajadzētu nozīmēt simbolisku puķu tirgotāja, privātdetektīva un pārējo (beigu notikumu kontekstā) gluži ikdienišķās nodarbošanās radīto mānīgo tēlu aizgaiņāšanu, atklājot īsto «iedod tik pistoli» dabu, kas līdzgaitniekiem redzamajā dzīvē līdz šim izpaudusies finansiālā bezizejā izteiktos izmisīgi drošos apgalvojumos «Nauda būs!» vai «Es maksāju rīt!», ko uzrunātie lielākoties neuztver nopietni, jo nezina, kāda draudīga «bezaizspriedumainība» aiz tiem slēpjas.
***
NeGRIBU, neGRIBU, neGRIBU!…
Īsa anotācija
Iemīlēties mūsdienīgā sievietē ne katram vīrietim ir pa kabatai. Šāda kaislīga un izputinoša mīlestība pārņēmusi septiņus filmas varoņus: Kristapu, Džoni, Aleksi, Laimoni, Ervīnu, Kārli un Ričardu. Bezrūpīgu attiecību, īsta vīrieša cienīga dzīves stila un pašcieņas uzturēšanas vārdā viņi ir atmetuši traucējošos morāles aizspriedumus un pārkāpj likumu. Viņu sapņu sievietes pat nenojauš noslēpumus, kas slēpjas aiz mīlētāju ārienes.
Aktieru buķete
Indra Briķe, Akvelīna Līvmane, Ilze Rudzīte, Daiga Gaismiņa, Rēzija Kalniņa, Ieva Puķe, Mārtiņš Vilsons, Ivo Martinsons, Aivars Siliņš, Leons Leščinskis, Varis Piņķis, Aigars Vilims.
Filmas veidotāji
Scenārijs un režija – Lauris Gundars, producents – Āris Dreimanis, operators – Andrejs Verhoustinskis, mākslinieks – Mārtiņš Vilkārsis, komponists – Valts Pūce, skaņu režisors – Anrijs Krenbergs, otrais režisors – Armands Zvirbulis, grima māksliniece – Emīlija Eglīte. Filma veidota studijā «KVINTA FILMA» ar Kultūrkapitāla fonda un Latvijas Nacionālā kinematogrāfijas centra finansējumu.
