Graužot ābolus un gaidot lietu, Jelgavas publika lēnītiņām sāk atgriezties pilsētā no tālajiem ceļojumiem pa ārvalstu festivāliem un koncertiem.
Graužot ābolus un gaidot lietu, Jelgavas publika lēnītiņām sāk atgriezties pilsētā no tālajiem ceļojumiem pa ārvalstu festivāliem un koncertiem. Citi savukārt jau sen aizmirsuši, kā izskatās pašmāju krasti, klaiņo pa Latvijas pilsētām no viena pasākuma uz otru. Un kā nu ne! Plānta koncerts Rīgā, «Nazareth» gaidāmā uzstāšanās Liepājā, «Slade» ciemošanās Daugavpils festivālā. Šķiet, ka Dieva pamestā Latvija patiešām ir atdzīvojusies un cilvēciņi, kas līdz šim elkus varēja klausīties vienīgi no velns viņ’ zin kur iegūtiem ierakstiem, tagad soļo no viena koncerta uz otru, atzīmējot ar ķeksīti savā sarakstā jau redzētos un pierakstot vēl aizmirstos mūziķus.
Kaut arī šīs vasaras izklaižu rīkotāji Latvijai sniedz patīkamu gandarījumu, Jelgava rosīties tikai pamazām sāk un, kā jau katru gadu, atdzīvojas no vasaras pamiruma, tuvojoties rudenim. Ja kāds liepājnieks būtu izpētījis Jelgavas gada kultūras programmu, droši vien būtu šokā, jo pie mums kultūras dzīves kulminācija nez kāpēc ir ziemā, laikā, kad pārsimts cilvēku var sabāzt mazā telpiņā, «ierubīt» kādu dunošu skaņu un ļaut viņiem piegāzt pilnas rīkles ar alkoholu, lai uz rīta pusi tabakas dūmu piesmakušās drēbēs tie varētu mēģināt doties mājup.
Savukārt centieni rīkot kādus pasākumus lielākajai daļai organizatoru beidzas vai nu ar citas pilsētas izvēli, kā tas bija ar Saulkrastu džeza festivālu, vai arī ar dabīgu nāvi, kā tas bija ar «Mēs – tornim». Šķiet nesaprotami, kur ir problēma – jelgavnieku stereotipos vai pilsētas kultūras veidotāju «līkajās» rokās, jo ik gadu mēs ceram, ka nākamgad jau nu būs labāk. Bet nav. Un ja nu tā arī nekad nebūs?
