Pašlaik droši vien viņš jau atkal sēž pie smagās kravas mašīnas stūres, traucoties cauri kādai Eiropas valstij, atceroties šeit, Latvijā, pavadīto atvaļinājuma laiku, kura kā allaž izrādījies par maz.
Pašlaik droši vien viņš jau atkal sēž pie smagās kravas mašīnas stūres, traucoties cauri kādai Eiropas valstij, atceroties šeit, Latvijā, pavadīto atvaļinājuma laiku, kura kā allaž izrādījies par maz. Par maz, lai satiktos ar visiem, ko gribētos redzēt, lai gana izālētos un atpūstos…
Arnis Lande jau ceturto gadu dzīvo un strādā Īrijā, un stāsta, ka ar pašreizējo dzīvi ir itin apmierināts.
Arnis apgalvo, ka tā pa īstam viņš atpūšas strādājot – pie stūres. Atbraukušam uz dzimteni, viņa atpūta esot diezgan aktīva un prasot daudz spēka un izturības. Viņš ir cilvēks ar neiztrūkstošu optimismu, varbūt reizēm kādu līdzcilvēku nedaudz kaitinošu humoru, jokošanu un koķetēriju, aiz kuras šķietami slēpjas vīrieša dvēseles trauslākās stīgas. Un skumjas.
Arnis ir elejnieks un pirmajā brīdī nedaudz pārsteidz ar savu ārējo izskatu, taču, iepazīstoties tuvāk, ir skaidrs – ārējās izpausmes forma ir harmonijā ar iekšējo pasauli un viņa skatījumu uz dzīvi.
Arņa tuvinieki stāsta, ka Latvijā «ārzemnieks» parasti ierodas, nevienu nebrīdinājis, sagādājot viņiem pārsteigumu, kas nereti ir šokējošs. Tā tas bijis arī šoreiz.
Skatāmies fotogrāfijas. Dažas no tām ir visai miglainas, taču to Arnis veikli pamato – migla Īrijā esot bieži.
Zināms, ka daudzi mūsdienās dodas peļņā uz Eiropu. Taču parasti cilvēkiem tas ir īslaicīgs ienākumu avots, lai mājās varētu realizēt kādu ieceri.
Pēdējā darbavieta Latvijā man bija Alūksnē. Strādāju gaterī, taču tas bija jāslēdz. Uz Īriju devās kāds mans draugs. Un tad es padomāju – 2000. gads, man ir 33 gadu – Jēzus vecums – dzīvē kaut kas jāmaina – tad jau manīs, vai piesitīs krustā vai ne. (Smejas.) Aizbraucu un nenožēloju. Devos uz Korkas rajonu. Mani uzreiz pieņēma saimnieka mājas celtniecības darbos. Divus gadus biju celtnieks, šoferis, reizēm elektriķis.
Tagad nu jau gadu strādāju par tālbraucēju šoferi. Pārvadāju pa Eiropu saldētus produktus. No Īrijas esmu braucis uz Angliju, Skotiju, Beļģiju, Franciju un citur. Braukt man sāka patikt jau tad, kad vēl nebija tiesību. Interesanti. Arī naudā saņemu vairāk nekā celtniecības darbos. Grūti bija pierast pie braukšanas joslu maiņas. Tagad iznāk braukšanas joslas mainīt vairākas reizes dienā. Eiropā braucu pa labo. Pārbraucu ar kuģi pāri Lamanšam – uzreiz iznāk braukt pa pretējo. Stūre mašīnai ir labajā pusē.
Auto ir arī mana dzīvesvieta. Tā ir guļamistaba, virtuve un arī atpūtas telpa. Ja es Īrijā esmu reizi mēnesī, kāpēc jāīrē dzīvoklis? Visa iedzīve uz riteņiem – ledusskapis un televizors, darbs un atpūta.
Kad strādāju celtniecībā, dzīvoju kopā ar tautiešiem un biju samērā statisks. Atpūtāmies kopā, gājām uz īru krogiem. Svinējām latviešu svētkus, kas, protams, īros izraisīja neviltotu interesi, piemēram, kāpēc pie ārdurvīm atstutēta meija vai kāpēc galvā liekam vainagus.
Vispār te viss notiek. Zinu latviešus, kas šeit nodibinājuši ģimenes, dzimst bērni. Latvietes draudzējas ar īriem un otrādi.
Tagad es dzīvoju zināmā izolācijā. Daudz klausos mūziku, pa reizei aizeju atpūsties uz krodziņu.
Kā ar ģimenes dibināšanu?
Nu tagad man ir pavisam «švaki». Ja esmu katru dienu citā valstī, kāda var būt ģimene? Vienā dienā nepaspēsi nodibināt, bet otrā jau esmu kaut kur citur. Uz kuģa, piemēram. Protams, gribas, lai ir kāds, kas tevi palutina. Taču man svarīga arī brīvība, neatkarība – gan materiāla, gan dvēseliska.
Par sievietēm. Kādas tevi spēj savaldzināt?
Mums bija noruna – par darbu ārzemēs, Īriju un mani. Par sievietēm nebija runa… Bet, ja nopietni, ilgāku laiku draudzējos ar īrieti. Nezinu, bet varbūt viens no šķiršanās iemesliem bija grūtības sazināties. Protams, var pārvaldīt svešvalodu, taču, lai izrunātos, izteiktu, ko jūti, nepieciešams kas vairāk par nevainojamu izrunu. Ar emocijām vien nepietiek, nepieciešami arī vārdi. Nopietnām attiecībām tas ir svarīgi. Pretējā gadījumā veidojas plaisa, jo tu nevari izteikt, kā tava sirds jūtas. Bet citādi – sievietes visur ir vienādas. Īrietes ne ar ko īpaši neatšķiras. Varbūt nedaudz noslēgtas. Un masīvākas. Taču savus apaļumus neslēpj, atšķirībā no latvietēm pat izceļ tos.
Nebūšu oriģināls, ja teikšu, ka sievietē svarīgs ir izskats. Ir normāli, ka vīrietis daiļo dzimumu visupirms aplūko ar acīm. Pa gabalu jau tikai tā viņu var iepazīt.
Vispār īri ir ļoti ticīgi ļaudis. Ģimenes ir lielas, vairāki bērni. Manas draudzenes ģimenē, piemēram, bija desmit bērnu, manam priekšniekam – pieci. Īri kopā ar ģimenēm aiziet uz baznīcu un tad – uz krogu.
Trīs gadi – tas ir daudz. Protams, Īrija ir skaista. Arī nopelnīt var. Un tomēr – vai neskumsti pēc Latvijas? Kā ar nostaļģiju?
Jā, Īrija vilina ar kalniem. Kalni ir pirmais, kas piesaista uzmanību, ierodoties Īrijā cilvēkam, kas pieradis soļot pa līdzenumu. Esmu pietiekami daudz ceļojis. Reizēm smejos, ka Īriju labāk pazīstu nekā Latviju.
Tagad, atbraucis mājās, jūtos kā tūrists ar spēcīgu motivāciju izzināt savu dzimteni. Ievēroju, ka Rīgā brauc aizvien dārgākas mašīnas. Saredzama lielāka plaisa starp bagātību un trūkumu. Agrāk bija darbs un nebija laika braukāt. Ja tev ir trīs darbavietas, kur tik tikko vari nopelnīt iztikai, kāda var būt vēlme vēl ko izzināt, ceļot. Ja cilvēks strādā trijos darbos, tas jau nav normāli. Iznāk, ka nevienā nestrādā, kā vajag. Bet kur tad ir izeja? Ar minimālo algu, kuru, kā es saprotu, joprojām Latvijā saņem daudzi cilvēki, nevar taču samaksāt komunālos izdevumus, kur nu vēl ceļošana. Ja Latvijā viss būtu kārtībā, vai uz ārzemēm dotos tik daudz cilvēku? Tas ir bēdīgi.
Nostaļģija, jā, tā man ir pazīstama. Jo īpaši, kad esmu pie stūres. Tad var domās pārcilāt visu savu dzīvi. Protams, velk uz mājām, taču šeit es strādāju darbu, kas man patīk un par to saņemu atalgojumu, kurš nav apkaunojošs. Tā nu iznāk, ka sirdsbalss cīnās ar saprātu un aprēķinu. Latvija man ikreiz sākas ar ģimeni – māti, māsu, viņas ģimeni, krustdēlu.
Jāatzīst, tava āriene ir visai intriģējoša un noteikti piesaista apkārtējo uzmanību. Vai šo stilu esi izkopis apzināti?
Mans ārējais izskats nav speciāli veidots. Sāku audzēt matus, tagad tā kā žēl griezt nost. Īrijā tetovējos. Mēs ar draugu viens otru saucām par ērgli, tāpēc viens tetovējums ataino šo putnu. Bet otro gribēju saistīt ar sievieti. Bet, pasarg Dievs, lai neviena neiedomātos – o, tā esmu es! Meklēju, un izvēlējos šo zīmējumu. Ūsas man vēl vakar bija krietni garākas, taču paklausīju māsu un noīsināju. Mazliet žēl, jo man patika.
Kā tev trūkst, dzīvojot svešzemē?
Es agrāk smējos – Īrijā man trūkst latviešu alus, rupjmaizes un kārtīgas pirts. Īri ēd to pašu, ko mēs, taču tas pats kartupelis garšo savādāk. Varbūt ķīmiju lieto par daudz… Viņiem pārsvarā ir baltā un pelēkā maize, arī saunas tādas «pašvakas». Nu jau esmu pieradis pie īru alus, pie saunas arī, taču bez rupjmaizes ir grūti. Jocīgi arī, ka Īrijā nav pavasara.
***
Dejā – pa Āfriku
Kad biju Spānijā, aizbraucu uz Maroku. Gribēju uzkāpt uz Āfrikas zemes. Kaut arī biju īru tūristu grupas sastāvā, atšķirībā no viņiem man iebraukšanai Āfrikā bija nepieciešama vīza. Mūs aizveda uz restorānu, ēdām nacionālos ēdienus – prosu un tamlīdzīgi. Vēderdejotāja, kas izpildīja vijīgas dejas līdzīgi čūskai, pēkšņi uzlūdza mani, lai eju ar viņu dejot. Esmu gana komunikabls un uzvedībā brīvs, tāpēc devos meitenei līdzi. Tad viņa mani, maigi sakot, izģērba, uzlika man virsū sari (speciāls tērps) un lika manīt, ka jādejo tas pats, ko viņa. Viņu gan necentos izģērbt – es taču svešā valstī nevarēju atbildēt ar to pašu. Gāju, dejoju, gorījos un, pēc aculiecinieku vārdiem, daudz neatpaliku. Man pašam likās, ka biju pat labāks. Pēc dejas apģērbties diemžēl nācās pašam. Šis ceļojums gan beidzās ne visai veiksmīgi, jo robežsargi bija atjēgušies, ka ceļoju ar Latvijas pasi, sameklēja mani un nosūtīja ar kuģi atpakaļ uz Spāniju. Teicu, ka nav problēmu, – esmu paēdis un izdejojies. Spānijā sagaidīju pārējo grupu. Ceļabiedri stāstīja, ka vēl daži esot lūgti uz deju, taču nav gājuši – baidījušies, ka neizraida tāpat kā mani.
Mazliet kaitinoši bija Marokas tirgotāji, kas, piedāvājot preci, kļūst visai uzmācīgi. Par vienu cenu piedāvāja pārdot četras preces. Interesanti, kam man četras, ja pat vienu nevajag.
