Itin bieži laikrakstos lasāma informācija par labi atalgotu darbu jauniem cilvēkiem, un daudzos gadījumos peļņas kārotāji uz tiem arī «uzķeras», nenojaušot, ka «amats» būs pavisam citāds, nekā cerēts.
Itin bieži laikrakstos lasāma informācija par labi atalgotu darbu jauniem cilvēkiem, un daudzos gadījumos peļņas kārotāji uz tiem arī «uzķeras», nenojaušot, ka «amats» būs pavisam citāds, nekā cerēts. Tiesa, ar attiecīgiem dotumiem un labu nekautrības devu alga nebūt nav no tām mazākajām.
Jau ilgāku laiku Jelgavas laikrakstos manāms darba piedāvājuma sludinājums jauniem cilvēkiem. Tīri ziņkāres vadīta, palūdzu labai paziņai aiziet uz pārrunām, lai uzzinātu, kas tad tā ir par zelta bedri (algā tika solīts no 400 līdz 800 ASV dolāru). Lūk, viņas stāstījums.
Klientu ieraudzīt neizdodas
Sagaidīja gados jauna, simpātiska sieviete, kas, kā pamanīju, mani rūpīgi nopētīja, laikam jau lūkojoties, vai būšu derīga iecerētajam amatam. Pēc īsa ievada sieviete atklāja, ka darbs nebūt nebūs grūts – jācenšas pēc iespējas ilgāk noturēt interneta videočatā (virtuāla saruna) kādu no klientiem. Kā es to darīšu – tā jau ir mana problēma, bet piespiedu kārtā nevienam izģērbties datora priekšā neliks. Izrādās, ka darba piedāvātāja firmas «galva» atrodas Lielbritānijā, bet tās filiāles – daudzviet pasaulē.
«Darba» vieta bija atsevišķa norobežota telpa, kurā neviens ienākt nevarēja, jo durvis ir slēdzamas. «Amata» rīki – dators ar videokameru un dīvāns. Pārējais jau ir tehnikas lieta – firmas klients, ieejot noteiktā interneta lapā ar savu paroli, ierauga mani. Klientu man nav iespējams redzēt, es ar viņu sazinos tikai rakstiski (nepieciešamas angļu valodas zināšanas, jo klienti, vismaz tā solīja darba devēji, ir tikai ārzemnieki).
Tiesa, pirms ķerties pie darba, pārbaudīja manas angļu valodas zināšanas un nofotografēja, lai firmas vadība varētu izlemt, vai deru iekārotajam amatam. Darba līgums paredzēja, ka es saņemu tikai 30% no nopelnītā, pārējais paliek darba devējam. Lai saņemtu algu, nedēļā vajadzēja nostrādāt vismaz 35 stundas, bet darbs sadalīts maiņas, un varu strādāt pat naktīs.
Bez krūšu atkailināšanas iztikt grūti
Sākumā viss likās interesanti – papļāpāju ar kādu 40 gadu vecu vīrieti par dzīvi, laiku un mīlestību, līdz viņš uzrakstīja, ka vēloties, lai es izģērbjos. Vienu brīdi nezināju, ko darīt, tāpēc uzrakstīju, ka man vajag laiku, lai sagatavotos… un pazaudēju klientu. Sapratu vienu – ja neesi apbrīnojama skaistule, ilgi vilkt laiku tikai ar sarunām nekādi neizdosies.
Ar nākamo jau veicās labāk. Tas gan bija nedaudz jaunāks, tāpēc labprāt kādu laiku arī parunājās, taču nebija pārāk ilgi jāgaida, līdz viņš uzdeva jautājumu: «Vai tu demonstrē vismaz savas krūtis?» Nedaudz pastiepusi gumiju, piekritu novilkt blūzīti, zem kuras atradās visai pieticīgs krūšturis. Tas svešinieku ieinteresēja, un man atkal izdevās kādas 15 minūtes piesaistīt viņa uzmanību. Tālāk iet gan negribējās, jo galvā šaudījās doma – ko viņš dara, raugoties uz manu ķermeni? Brrr… Diezgan pretīga sajūta, iedomājoties, ka vīrietis iztēlojas sevi kopā ar mani.
Katrā ziņā man tagad skaidrs ir viens – ne katram «iekšas tur» kaut ko tādu kā izģērbšanās kameras priekšā, taču, ja drosmes pietiek, nopelnītais patiešām nav mazs. Viens gan mani mulsina – ja nu firmas pārstāvji nestāsta patiesību un kādu dienu klients izrādās kāds paziņa!
