Koks ir ne tikai tāds malkas gabals vien. Tas, tāpat kā cilvēks, ir dzīvs, tam ir sava dvēsele un domas.
Koks ir ne tikai tāds malkas gabals vien. Tas, tāpat kā cilvēks, ir dzīvs, tam ir sava dvēsele un domas. Kādas tad ir koka domas vai gaišas, sapņainas?
Visi koki tiecas augšup, pretī saulei gaišajam un labajam. Koki nekad nepadodas, tie katru pavasari it kā sāk jaunu dzīvi, lai gan zina, ka pēc siltās un saulainās vasaras tos gaida auksts un lietains rudens. Un tā katru gadu. Vai esi redzējis nolauztu koku? Tas ir skumjš, tam sāp… Taču jau nākamajā pavasarī tam blakus būs mazas atvasītes, kas turpinās lielā koka aizsākto augs. Koki ir arī ļoti izpalīdzīgas būtnes. Izplešot savas garās zaru rokas, tie it kā cenšas pasargāt apkārtējo pasauli no ļaunuma, tajos sev mājvietu rod lielāki un mazāki putni. Zaros tie slēpjas no vēja, lietus un aukstuma, baro un audzina savus mazuļus. Koki neko neprasa par to pretī, tie priecājas par iespēju palīdzēt.
Cilvēki pārāk bieži atsakās palīdzēt cits citam vai arī cenšas izmantot pārējos. Mums vajadzētu ņemt piemēru no kokiem. Nereti cilvēki padodas pat niecīgu sarežģījumu un nepatikšanu priekšā. Labāk taču būtu nevis slēpties un apiet grūtības, bet gan censties rast tām risinājumu.
