Šodien vārdadienu svin Melānijas un Imantas, bet vakar sveicām Lienes, Lienas, Helēnas, Elenas un Ellenas. Elena.
Šodien vārdadienu svin Melānijas un Imantas, bet vakar sveicām Lienes, Lienas, Helēnas, Elenas un Ellenas.
Elena Pētersone nesen atgriezās no sava desmitā svētceļojuma uz Aglonu. «Kad tuvojas svētceļojuma laiks, man vienkārši gribas iet,» saka Elena. Reizēm jūtu, ka nevarēšu, bet ceļojums ikreiz dod mieru, aizmirstas problēmas. Es pilnībā paļaujos uz Dievu, viņš sargā mani un manas mājas, jo kas gan var būt spēcīgāks un varenāks par Dievu?» Pirmo reizi doties svētceļojumā pierunājusi draudzene, lai gan Elena centusies atrunāties, jo bija apdedzinājusi kāju ar latvāni. Draudzene teikusi, kad Elena būs Aglonā, viss pāries. Tā arī noticis – apdegums pārgājis. «Tas bija brīnums,» atceras gaviļniece.
Vārds Elena ir poļu izcelsmes, tēvs viņai bijis polis. Jaunībā Elena ļoti atšķīrusies ar to, jo citām meitenēm bija tie īsti latviskie.
Gaviļniecei svarīgas ir nevis dāvanas, bet iespēja satikt mīļus, kristīgus cilvēkus, kas viņu atceras.
Lielā mērā tieši tēva iespaidā Elena ir pievērsusies kristietībai. «Tēvs vienmēr pie galda pirms ēšanas meta krustu. Man pat bija kauns no draudzenēm, bet, kad tēvam palūdzu tā nedarīt, viņš ļoti dusmojās. Mīlestība pret Dievu man nāk no ģimenes.»
Kādreiz Elena dzīvoja 4. līnijā, bet vēlāk nopirka māju Svētē – gribējies tuvāk dabai, jo pati dzimusi laukos. Savu izvēli Elena nenožēlo, jo viņai apkārt ir lieliski kaimiņi, kurus Jāņos var iet aplīgot un kuri jau septiņos no rīta nāk sveikt gaviļnieci.
Brīvu brīžu Elenai ir maz, jo jāapdara mājas solis, tomēr viņa atrod laiku kādai grāmatai, parasti saistītai ar kristietību. Elena bieži dzied, arī rožu kroni viņa neskaita, bet dzied. Kādreiz viņa dziedāja grupā «Ritums».
Viens no Elenas mīļajiem cilvēkiem Ārija viņu raksturo kā sirsnīgu, dzīvespriecīgu sievieti, ko ļoti mīl bērni un jaunieši.
