Jebkuras skolas reorganizācija vai pat likvidācija bijusi un, var apgalvot, būs sāpīgs jautājums.
Jebkuras skolas reorganizācija vai pat likvidācija bijusi un, var apgalvot, būs sāpīgs jautājums. To pārdzīvo un pārdzīvos gan pedagogi, gan skolēni, gan viņu vecāki. Sāpīgi šis process ir risinājies pēdējā desmitgadē. Turklāt jāņem vērā, ka tas noticis, Latvijai atjaunojot savu valstiskumu. Tomēr bieži vien liekas, ka kaislību virpulī tiek aizmirsts, par ko patiesībā ir runa. Esam aizmirsuši mazo skolu likvidācijas praksi sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados.
Pēdējā laikā Jelgavā daudz šķēpu lauzts par pilsētas pašvaldības lēmumu pievienot 1. pamatskolu 2. pamatskolai. Tiek uzsvērts, ka lēmums augusta sākumā pieņemts, neapspriežoties nedz ar bērnu vecākiem, nedz skolotājiem. Turklāt tas esot pretrunā ar likumu par bērnu tiesību aizsardzību, kas varētu būt iemesls, kāpēc skolas padome šo jautājumu ierosinās risināt tiesas ceļā. Varētu jau visu norakstīt uz satraukto vecāku un skolotāju saasināto uztveri, jo 1. pamatskola ir viena no vecākajām mācību iestādēm ar krievu mācību valodu. Tomēr, iepazīstoties ar situāciju valstī kopumā, jāsecina, ka tikpat neapmierināti un sašutuši varētu būt vēl vismaz vienpadsmit Latvijas skolu pedagogi, skolēni un viņu vecāki. Divas nedēļas pirms mācību gada sākuma Izglītības un zinātnes ministrijas apkopotā informācija liecina, ka sākotnēji bija plānots slēgt tikai septiņas skolas. Turklāt reorganizācija skaršot vismaz 21 skolu. Protams, ja šim jautājumam pieejam emocionāli, jelgavniekiem varētu būt iemesls uztraukumiem un pārdzīvojumiem, tomēr no tīru skaitļu viedokļa reorganizācijas un slēgšanas iemesls ir tas pats, kas bija un ir jau vairāk nekā desmit gadu, – nepietiekams skolēnu skaits. Tam samazinoties, palielinās normāla mācību procesa nodrošināšanas izmaksas.
Jelgavā situācija nav ne tuvu tai, kāda ir Daugavpilī, kur skolu reorganizācija vai pat likvidācija skars piecas mācību iestādes.
2002./2003. mācību gadā Latvijā bija 1052 vispārējās un speciālās izglītības mācību iestādes, kuru skaits kopš 1999./2000. gada sarucis par 43 skolām. Visstraujāk šis process skāris tieši vispārizglītojošās skolas. Nedaudz straujāk sarucis skolu ar krievu mācību valodu skaits.
Pērn vispārējās izglītības iestādēs mācījās 340 308 skolēni, šogad Izglītības un zinātnes ministrijas prognozes rāda, ka skolēnu skaits no 1. līdz 12. klasei samazināsies vismaz par desmit tūkstošiem, kas, īpaši sākumskolas un pamatskolas posmā, varētu palielināt pedagogu konkurenci.
Protams, ja ir vēlēšanās, skolu slēgšanu un reorganizāciju var saistīt ar politiskiem apsvērumiem. Tā teikt, notiek plānveidīga cittautiešu skolasbērnu un pedagogu diskriminācija un apzināta asimilācija kā vienots process. Turklāt, ņemot vērā, ka no nākamā gada ir paredzēts vidusskolu klasēs pāriet uz daļēju apmācību valsts valodā, īpaši pacenšoties, radītais politiskais «ugunsmaisījums» varētu izdoties iespaidīgs. Ja ir vēlēšanās visur un vienmēr jaukt iekšā politiku un starpnacionālo attiecību jautājumus. Satrauktajiem prātiem nedaudz vajag atvēsināties un vēlreiz mēģināt sēsties pie sarunu galda. Tikai šādi būs iespējams konstruktīvi risināt problēmu.
