Šī vasara bija neparasti karsta. Ar to tiek skaidrots krasi augušais alus patēriņš, taču alus tēma jau sen pārkāpusi tikai vienas sezonas ietvarus. Parasti gan par alu lasāmi vien cildinoši teksti: «alus dzīvesveida» agresīvā reklāma dara savu.
Šī vasara bija neparasti karsta. Ar to tiek skaidrots krasi augušais alus patēriņš, taču alus tēma jau sen pārkāpusi tikai vienas sezonas ietvarus. Parasti gan par alu lasāmi vien cildinoši teksti: «alus dzīvesveida» agresīvā reklāma dara savu.
Senais dzēriens
Alus propagandētāju galvenais arguments parasti ir tā dzeršanas tradīciju senās saknes. Seno Ēģiptes piramīdu cēlāju uzturā patiešām ietilpa trīs kannas alus. Tikai alus toreiz bija pārtikas produkts, nevis reibinošs dzēriens. To dzēra nevis tādēļ, lai atpūstos un uzjautrinātos, bet gan, lai aktīvi strādātu. Starp citu, visas psihoaktīvās vielas, pie kurām pieskaitāms arī alkohols, «nostaigājušas» garu ceļu no pārtikas vai zālēm līdz vielām, kuru pārmērīga lietošana izraisa slimības, nelaimi un postu.
Alus ir sena graudaugu apstrādes forma. Alkohola saturs alū tolaik bija minimāls. Turklāt līdzās reibinošajām vielām tajā bija lērums vitamīnu un citu derīgu vielu, kas kopā ar ļoti nelielu alkohola devu dzērienu padarīja par visai barojošu.
Mūsdienās alus šķirņu vairākums satur vairāk nekā piecus procentus alkohola. Bet stiprā alus šķirnēs koncentrācija ir vēl lielāka – pat astoņi deviņi procenti. Un mute vairs neveras šādu alu saukt par «pareizu».
Alus pret šņabi
Ja jau dzert, tad labāk alu nekā šņabi – šis teiciens ir vēl viens malds attiecībā uz alu. Atkarība no alus rodas pamazām, pakāpeniski un nemanot, taču – nenovēršami. Lai iedzertu «vienu aliņu», nav vajadzīgs pat kaut kāds rituāls. Šņabis un vīns paredz kaut vai kādu sēdēšanu pie galda, bet alu nopērc kioskā pa ceļam uz mājām un – nekavējoties izdzer. Arī sieva (vai vecāki) nerāsies. Jo nav taču šņabis. Taču nelielās devas pamazām pāraug lielos tilpumos, lietojamā dzēriena stiprums neizbēgami ceļas.
Turklāt alus alkoholisms ir daudz grūtāk ārstējams. Ar atkarību no psihoaktīvajām vielām vispār ir grūti cīnīties, atšķirībā no citām «kaitēm» tās veicina psiholoģisko komfortu. Bet, ja cilvēks reiz nokļuvis šajā komforta zonā, tad ir grūti un bezgala sarežģīti pierādīt, ka tas ir slikti un bīstami. Uz aktīvas alus dzīvesveida propagandas fona izvairīties no recidīva ir praktiski neiespējami. Taču vissliktāk ir tas, ka tieši jauniešu vidū rodas vesels slānis tā saukto «alus cilvēciņu». Alus nozare valstij dod peļņu, nodarbojas ar labdarību. Tas ir slavējami un lieliski. Tomēr pat uz peļņu orientētajās Amerikas Savienotajās Valstīs darbojas stingrs aizliegums pārdot reibinošus dzērienus personām, kas nav sasniegušas 21 gada vecumu. Daudzās Rietumu valstīs alus reklamēšana televīzijā ir kategoriski aizliegta. Jo tur rūpējas par nācijas veselību. Agrāk pie mums alus alkoholisms bija reta parādība. Tagad – ikdienišķa.
«Alus ļautiņi»
Alus un aktīvs dzīvesveids ir nesavienojami jēdzieni. Reklāma melo. 40 gramu konjaka vēl spēj uzmundrināt, bet pudele alus – diezin vai. Cits apreibināšanas tips. Tieši tādēļ alus alkoholismam nav raksturīga uzbudināmība un kautiņi dzērumā. Iedzēri alutiņu – un čučēt, galvenais, lai tualete nebūtu tālu.
Taču «trenēts» urīnpūslis un viegla notrulināšanās nav vienīgās alus «dāvaniņas». Vīriešiem tiek nomākta galvenā dzimumhormona metiltestosterona izdalīšanās, un tieši tālab alus cilvēki iemanto apaļīgi sievišķīgas formas. Pat krūtis aug! Par alus vēderu vispār viss skaidrs. Kaut kur taču alusmīļa iepumpētajam šķidrumam jāpaliek. Tās ir vismaz divas trīs pudeles uzreiz. Bet «izcili» alus ļautiņi dienas laikā sev cauri «izlaiž» septiņus līdz desmit litrus alus! Milzīgais šķidruma daudzums, ar ko jātiek galā organismam, negatīvi ietekmē sirdi. Tā paplašinās, kļūst irdena, zaudē motora funkciju. Ārsti to sauc par «alus sirds» sindromu. Par aknām paklusēsim, jo tām viegls alkohols nozīmē sveicienu cirozei. Pateiksim vienīgi vēl par smadzenēm. Alus alkoholizācijas dēļ smadzeņu šūnas cieš ievērojami stiprāk nekā šņabja alkoholisma gadījumos. To vielu buķetē, kas iedarbojas uz smadzeņu šūnām, alus mikroskopiskās devās satur kadaverīnu. Kurš nezina – tas ir līķu indes analogs.
Pusaudžu un jaunības gados, kad organisms attīstās un aug, visas šīs izmaiņas notiek ātrāk nekā pieaugušajiem.
Cilvēkus nogalina ne jau alus
Alus, šņabja vai vīna alkoholisms ir visai nosacīti jēdzieni. Alkoholisko atkarību izraisa nevis dzēriena veids, bet gan tā sastāvā esošais etilspirts. Atšķirība ir nenozīmīgās iedarbības niansēs. Narkologu vidū pat eksistē termins «bundžu alkoholisms», kad viņu pacienti, pārsvarā – materiāli nodrošinātas namamātes – sākumā nonāk mazalkoholisko kokteiļu, bet pēc tam – stiprāku dziru atkarībā.
Piecu tilpumprocentu alus pudele ir ekvivalenta 60 gramiem degvīna. Pudele stiprā alus līdzinās 100 gramiem (pusglāzei!) šņabja. Alus ātrāk uzsūcas asinīs un izraisa jaušamāku apskurbumu.
Un nu iedomājieties, ka jūsu priekšā ir pusaudžu kompānija, kas pirms diskotēkas vienā mierā sūc aliņu. Bet pēc tam iedomājieties šo pulciņu, «iemetot» «pa simtiņam» tuvākajā krodziņā. Vai jūtat atšķirību? Nav nekādas.
Nekaitīgā deva
Kad narkologiem jautā, kāda ir alkohola lietošanas norma, viņi atvēcinās. Sak, cilvēki ir dažādi, vieni var dzert daudz un bez sekām, citi – ne. Tas atkarīgs no vispārējās veselības, iedzimtības un pat tautības. Tomēr Pasaules Veselības organizācija ir noteikusi nekaitīgu alkohola diennakts devu. Tā ir 20 gramu tīra spirta, kas ir atbilstoši aptuveni vienai pudelei viegla alus.
