Ziedi līgavai. Šis mīlas stāsts ir no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem.
Ziedi līgavai
Šis mīlas stāsts ir no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem. Lauksaimniecības mehanizācijas (tagadējās Tehniskās fakultātes) students Jānis Korsietis no Jēkabpils ieskatījās Pārtikas tehnoloģijas fakultātes studentē kurzemniecē Irēnā. Tūlīt var teikt, ka pēc laulībām Jelgavā viņi ir uzaudzinājuši piecus bērnus. No savas ģimenes veidošanās romantiskā sākuma posma Jānis labprāt atceras kādu jūnija vakaru, kad ar Irēnu pastaigājies parkā pie dzelzceļa stacijas, kur tolaik stāvēja ļeņineklis (tagad apmēram tajā vietā atrodas atjaunotais Lāčplēsis). Pēkšņi puisim ienācis prātā proletariāta vadoņa akmens tēla pakājē saplūkt ziedus un pasniegt tos līgavai. Attiecību karstumā «mehu» students nepamanījis policistu (tolaik milici), kas, aizdomu vadīts (iespējams, viņš pat redzēja ziedu plūkšanu), tuvojās studentu pārītim. Ko darīt? Jānis ar Irēnu sākuši karsti skūpstīties, un policists, gluži cilvēcīgu jūtu vadīts, licies mierā, viss beidzies bez inženiera karjerai tolaik bīstama protokola sastādīšanas.
Pagaidām autoram nav zināms, ka arī citi studentu pāri savulaik būtu rotājušies Ļeņina, Pētera Stučkas vai vēl kāda komunistu līdera pieminekļa puķu dobēs. Mūsdienās, kad pēc valsts neatkarības atgūšanas pieminekļi ir mainījušies, šādai karstasinīgai ziedu plūkšanai vairs nebūtu pievilcīgās ķecerības auras.
Putniņ, rādi astīti!
Piecdesmitajos (pirms pārnākšanas uz Jelgavu) Veterinārmedicīnas fakultāte atradās Rīgā kādā Ausekļa ielas jūgendstila ēkā, pēc sākotnējā projekta daudzdzīvokļu namā, kuram cauri gāja šauri, līkumaini koridori. Arī agrāko dzīvokļu istabās ierīkotās auditorijas nebija īsti piemērotas studiju procesam. Vēl, situācijas apstākļus raksturojot, jāpiebilst, ka militārās mācības dēļ tolaik studentus dalīja puišu un meiteņu grupās.
Reiz kāds īpaši prasīgs pasniedzējs, pieņemot puišu grupai zooloģijas eksāmenu par universālu testēšanas objektu izvēlējās kāda neliela putna izbāzeni. Paņēmis to plaukstās tā, ka bija redzama tikai putniņa astīte, viņš prasījis: «Kas tas ir par putnu? Sugas raksturīgākās īpašības utt.?» Diemžēl puiši jau uz pirmo jautājumu atbildēt nespēja. Tāpēc eksāmenu vajadzēja nozīmēt vēlreiz. Pasniedzējs vēl brīdi uzkavējies auditorijā, kad pēkšņi durvīs parādījās… plika pakaļa. No koridora atskanējis jautājums: «Kurš students tas ir?» Protams, tas palika bez atbildes.
Kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad fakultāte pārcēlās uz plašajiem korpusiem Jelgavā, Pārlielupē, šāda joka atkārtošana kļuvusi diezgan neiespējama. Tagad arī puiši (kā diemžēl jūtama minoritāte) studē kopā ar meitenēm, un tad jau tie joki ir smalkāki.
Kurš drīkst trāpīt mērķī?
Reiz pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados apmēram trīsdesmit studentu kopā ar pasniedzējiem devās ūdenstūrisma pārgājienā. Maršruts bija izvēlēts pa Ziemeļvidzemi – no Zilā kalna pa Briedes upi līdz Burtnieku ezeram, to šķērsojot, tālāk pa Salacu līdz jūrai. Citādas laivas nebija kā vienīgi Rīgā, Mežaparkā izīrētas koka plakandibenes. Tās ar smagajām automašīnām aizveda uz Zilo kalnu. No mācību spēkiem tur bija profesori Pāvils Zariņš, Jānis Āboliņš u.c. Ekskursijā – kā jau ar studentiem – visādas jautrības, vakarā regbija spēles. Protams, pasniedzēji arī piedalījās. Bija paņemta līdzi arī gaisa šautene un tika noorganizētas šaušanas sacensības. Studenti šāva mērķī pa alumīnija bļodiņu. Attālums – kādi desmit līdz piecpadsmit metri. Vairāk ne. Taču puiši šāva, šāva un nevarēja trāpīt. Nāca profesors Zariņš un saskaities teica: «Ko jūs te pūdelējat!» Bija jau zināms, ka viņš ir kaislīgs mednieks un ļoti labs šāvējs. Profesors norīkoja: «Nostādiet man to bļodiņu!» Studenti sakārtoja mērķi tajā pašā vietā, kur iepriekš. Zariņš kā lika šauteni pie pleca, tā bļodiņa apvēlās. Studenti iebilda, ka bļoda pavēlusies pati no sevis.
«Kā netrāpīju! Ko jūs mānāties! Nolieciet mērķi atpakaļ, es tūlīt sašaušu otrreiz!» profesors jutās ne pa jokam aizskarts. Pēc otrā šāviena bļodiņa atkal noplankšķēja, taču studenti smējās.
«Ko, varbūt atkal netrāpīju!? Ko jūs smejaties?»
Tad viens no studentiem paskaidroja: «Profesor, tā taču ir jūsu bļodiņa.»
Pārgājienā katrs bija ar saviem metāla traukiem un karoti. Kaut kādā veidā profesora bļodiņa bija nonākusi pie studentiem, un viņi, protams, tīšām šāva tai garām. Nu ja profesors pats tai šauj virsū, tad cita lieta.
Tādi nu ir tie studentu joki, ko profesors pats, atceroties savu jaunību, labprāt stāstīja. Interesanti, ka šo ar diviem šāvieniem iebuktēto bļodiņu profesors Zariņš kā īpašu talismanu vadāja līdzi turpmākajos ūdenstūrisma pārgājienos.
