Pakārtoti un tomēr atšķirīgi ir jēdzieni «laiks» un «vēsture». Viens vēsta par bijušo, esošo un nākotni, bet otrs – tikai par notikušo.
Pakārtoti un tomēr atšķirīgi ir jēdzieni «laiks» un «vēsture». Viens vēsta par bijušo, esošo un nākotni, bet otrs – tikai par notikušo. Cita lieta, kā to pasniedz dažādu ideoloģiju spaidīti vēsturnieki, bet noklusējams nav nekas.
Šī nedēļa paiet 23. augusta zīmē. Cilvēces vēsturē vispostošākās. Šis datums ir pazīstams kā Molotova – Ribentropa pakta parakstīšanas laiks, bet patiesībā nacisma un komunisma Eiropas sadalījuma pakts. Tam sekojošais Otrais pasaules karš atņēma desmitiem miljonu dzīvību visai zemeslodei. Tas nav pielīdzināms nedz huņņu, nedz Čingizhana un citu vēsturē pazīstamu briesmoņu zvērībām.
Liktenīgi, ka nacismu kā kara sācēju piebeidza ar komunisma citadeles PSRS līdzdalību, kas savu dalījuma tiesu saglabāja visas Austrumeiropas okupācijas un pusokupācijas veidolā. Tomēr vergu impērijām nav saules mūža, tāpat kā nav vergu bez brīvības alkām. Nav uzvarošāka spēka par šīm alkām, kam spētu pretoties jebkurš vergturis.
Tāpēc vēsturei nenoklusējams ir «Baltijas ceļš», kurā rokās sadevās trīs pazemotās un okupētās tautas: Igaunija, Latvija un Lietuva. No Tallinas jūras līča līdz Klaipēdai uzplauka zilimelnbaltie, sarkanbaltsarkanie un dzeltenzaļsarkanie nacionālo karogu ziedi. Tas notika 1989. gada 23. augustā, okupācijas 50. gadadienā. Tas bija varējuma spēks, kam vairs nespēja pretoties dzelzs priekškara slēptā, pasaules civilizācijas progresam atpalikusī Kremļa impērija.
Toreiz «Baltijas ceļā» gāja arī tikko dibinātais Jelgavas politiski represēto klubs «Saburadze», pieņemot lēmumu turpmāk ik gadu šo vēsturisko pagriezienu atzīmēt Svētbirzī pie atmiņu ugunskura. Tas nav sērām veltīts piemiņas brīdis, bet gan tautas varoņgara cildinājums.
Aicinām kopīgi Svētbirzī sestdien pulksten 17 iedegt «Baltijas ceļa» ugunskuru visiem, kam svēta un dārga Latvijas brīvība.
