Jau labu laiku Latvijā tiek diskutēts par to, vai vispārizglītojošo skolu pirmajās trīs klasēs kā obligāts priekšmets jāievieš ticības mācība.
Jau labu laiku Latvijā tiek diskutēts par to, vai vispārizglītojošo skolu pirmajās trīs klasēs kā obligāts priekšmets jāievieš ticības mācība.
Izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska priekšlikums izraisījis satraukumu sabiedrībā, tāpēc jau šonedēļ viņš nolēmis mācību satura reformu pamatskolās atcelt. Līdz ar to līdz 2005. gadam sākumskolu bērniem nebūs obligāta ētika vai ticības mācība.
Par to, ka jautājums ir patiesi aktuāls, liecina arī «Ziņu» sarunas ar pedagogiem, izglītības procesa vadītājiem un dažādu reliģisko konfesiju pārstāvjiem.
Sarunās ar «Ziņām» vairums uzsvēra, ka nepieciešams atšķirt jēdzienus ticības mācība un kristīgā ētika. Ticības mācība ir priekšmets, ko pēc savas izvēles jau tagad var mācīt privātās mācību iestādēs. Savukārt vispārizglītojošo skolu 7. klasē obligāts mācību priekšmets pēc vecāku un skolēnu izvēles ir ētika vai kristīgā ētika. Turklāt šīs mācību programmas apstiprinājusi Izglītības un zinātnes ministrija. Bet lai priekšmetus mācītu, skolotājam ar augstāko pedagoģisko izglītību papildus jāgūst zināšanas noteiktā reliģiskā konfesijā. Pašreiz likums ticības mācību atļauj skolās mācīt luterāņu, katoļu, baptistu, pareizticīgo un vecticībnieku bērniem.
Gan pedagogi, gan kristīgo konfesiju pārstāvji kopumā apsveic ideju par ticības mācības un ētikas kā obligātu priekšmetu mācīšanu skolās, taču visi uzsvēra arī idejas sasteigto raksturu. To, ka šogad reformu realizēt nebūs iespējams, minēja visi sarunu dalībnieki. Jelgavas Izglītības pārvaldes vadītāja Gunta Auza «Ziņām» uzsvēra, ka ministrs, pieņemot šādu lēmumu, nav apsvēris to, ka vienā klasē var mācīties bērni no dažādām konfesijām.
Jelgavas baptistu draudzes mācītājs Pēteris Eisāns teic, ka ticības mācību nevajag noteikt par obligātu mācību priekšmetu. Tā vietā kā obligātam jābūt kristīgās ētikas priekšmetam, un tā mācību programma jāveido ciešā sadarbībā ar citām kristīgajām konfesijām. Viņš stāstīja, ka sarunas starp konfesijām par vienotas programmas izveidi jau ir notikušas, turklāt, ja valdības politika šajā lietā būtu skaidrāk formulēta, nebūtu problēmu to izstrādāt līdz nākamajam mācību gadam. «Sarežģītāk būs sagatavot pedagogus, jo tikai viena reliģiskā konfesija nevar to nodrošināt,» viņš ir pārliecināts.
Katoļu svētdienas skolas vadītāja Marija Ruščaka piekrīt, ka ticības mācības programmas un saturs varētu tikt veidots tā, lai atrastu kopējus un vienojošus saskares punktus visām konfesijām. Piemēram, katru stundu sākt ar tēvreizi, mācīt to, kas raksturīgs kristīgai reliģijai kopumā. Uz ticības mācības stundām varētu aicināt dažādu konfesiju priesterus. Svētas Annas baznīcas luterāņu mācītājs Tālis Rēdmanis uzsver, ka, sabiedrībā pilnībā neizdiskutējot gan ticības mācības saturu, gan atbilstošas kvalifikācijas pedagogu sagatavošanu vai arī darot to lielā steigā, varētu panākt vairāk ļauna nekā laba bērnu dvēselēm un garīgajai attīstībai.
Kā vienu no pretargumentiem sasteigtai ticības mācības ieviešanai G.Auza min mazo skolēnu skaitu, kas jau tagad kā fakultatīvu priekšmetu ir izvēlējušies kristīgo ētiku. Viņa uzsver, ka ētikas pamatu ieaudzināšana varētu notikt arī audzināšanas stundās, kā to paredz programmas. Bet ticības mācība kā priekšmets tiek mācīts dažādu konfesiju svētdienas skolās, un vecāku izvēle, kur sūtīt savu bērnu, ir apzināta.
«Ziņas» aptaujāja arī vairāku skolu pedagogus. Viņi visi bija vienisprātis, ka steiga šajā jautājumā ir nevietā, un atzina, ka ticības mācības ieviešanu kavēs kvalificētu skolotāju trūkums.
Šoreiz mēģinājām tikai ieskicēt to problēmu loku, kas saistīts ar ticības mācības vai ētikas kā obligātu mācību priekšmetu ieviešanu. Pagaidām neatspoguļojām bērnu vecāku viedokli. Cerams, viņi aktīvi iesaistīsies šā jautājuma apspriešanā turpmāk.
