Esmu nostrādājusi 42 gadus Jelgavas 2. vidusskolā (tagad valsts ģimnāzijā) un, ja man dzīvi vajadzētu sākt vēlreiz no sākuma, atkal izvēlētos skolotājas profesiju.
«Esmu nostrādājusi 42 gadus Jelgavas 2. vidusskolā (tagad valsts ģimnāzijā) un, ja man dzīvi vajadzētu sākt vēlreiz no sākuma, atkal izvēlētos skolotājas profesiju. Tas bija gan mans darbs, gan aizraušanās. Taču, aizejot pensijā, vajadzēja atrast kādu jaunu nodarbošanos, un par to man kļuva dāņu valoda un kultūras sakaru stiprināšana starp Dāniju un Latviju,» tā par savu tagadējo dzīvi saka Ingrīda Kronberga.
Kāpēc tieši Dānija? Seko stāsts, kas sākas ar skolotājas Kronbergas tēva Johana Andreiko liktenīgajiem brīžiem pirms vairāk nekā simt gadiem. Tūlīt jāpiebilst, ka šā vīra vārds ir goda vietā Jelgavas Cukurfabrikas muzejā. Taču vispirms bija 1905. gada revolūcija, kad Pilsrundāles apkaimes rentnieka desmit bērnu ģimenē augušais Johans kā jauns, zinātkārs, nacionāli noskaņots puisis Jelgavā iekļāvās revolucionārajā kustībā. Tā saistījās ar cenzūras aizliegtās literatūras lasīšanu, nebija vērsta uz vardarbību, tomēr arī viņam draudēja arests. Nācās emigrēt, un Johans nonāca Dānijā, kur pavadīja septiņpadsmit gadu. Tur viņš ieguva agronoma izglītību un iedzīvojās lielā zemnieku saimniecībā. Tā atradās Lolandes salā, kur dāņiem bija lielākie cukurbiešu lauki. Zemnieku saimniecībai neklājas būt bez sievietes rokas. Tā latvietis Johans pieņēma darbā par saimnieci dāņu meiteni Emmu, kas augusi trūcīgā ģimenē, taču bija pieticīga un čakla. Viņu starpā uzplauka mīlestība, un 1920. gadā abi apprecējās.
Lolandē – saimniece, Latvijā – dāma
Domu par atgriešanos dzimtenē Johans esot atmetis. Taču sakari ar Latviju nepārtrūka, un uzņēmējs mūsu cukura rūpniecības celmlauzis Jānis Laže un viņa domubiedri pierunāja cukurbiešu audzēšanā pieredzējušo latviešu agronomu atgriezties Zemgalē. Šeit ļoti vajadzēja zinošus vīrus, kas spētu pārliecināt vietējos saimniekus pievērsties vēl nezināmajai, taču ļoti izdevīgajai augu kultūrai. Kas atlika Emmai? Jābrauc līdzi. «Pēc kara, kad mēs dabūjām ciest ļoti lielu nabadzību, gan māte, gan arī tēvs ļoti pārdzīvoja to, ka savulaik Dānijā bija atstāta labi iekārtota dzīve. Taču tur neko vairs nevarēja līdzēt,» atceras Ingrīda Kronberga, «toties līdz Latvijas okupācijai un karam mani vecāki dzīvoja labāk nekā jaunības gados Lolandes salā. Dānijā mana mamma bija, protams, cienījama saimniece, bet Jelgavā – jau sabiedrībā plaši pazīstama kundze.»
1923. gadā, kad Andreiko ģimene ieradās Latvijā, piedzima vecākā meita Maiga. Pēc desmit gadiem otrais bērns – Ingrīda. Tas bija laiks, kad ģimenei atkal bija jurģi. Tagad no Jelgavas uz Liepāju, kur labi iesākto cukurbiešu audzēšanas lietu bija nolemts turpināt. Par šo godprātīgo kalpošanu tautai Johans Andreiko tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Tomēr jāpiebilst, ka jaunākās meitas vārds liecina par tālām ilgām pēc «otrās dzimtenes». Proti, toreizējai Dānijas karalienei, pašreizējās karalienes Margrētes mātei, vārds bija Ingrīda. Andreiko ģimenē runāja gan dāniski, gan latviski, tēvs klausījās Dānijas radio. Trīsdesmitajos gados viņi vienreiz viesojās pie radiem daudzo salu valstī, kur Emmai bija vairākas māsas ar samērā kuplām ģimenēm.
Tālāk no paziņām
Kara un juku laikos Johans Andreiko pārcēlās uz Dzirniekiem, kur strādāja par fabrikas palīgsaimniecības direktoru. 1944. gadā, kad otrreiz gāja pāri fronte, vecākiem bija doma doties uz Dāniju. Vecākā meita Maiga gan nolēma palikt, jo viņai pašai jau bija sava ģimene. Taču vienpadsmit gadu vecā Ingrīda, ceļā mitinoties zaru būdās, saslima, un tālāk par Bigauņciemu bēgļi netika. Pēc kara, kad diemžēl modē bija apmelošana, denunciācijas, Johans nolēma, ka ģimenei vajag apmesties nomaļus, proti, Sesavā. Johanam sešdesmit, Emmai – piecdesmit gadu vecumā vajadzēja sākt dzīvi, kā saka, no nulles. Ģimene cieta lielu nabadzību, izsūtīšanas to neskāra. Tuvumā nebija neviena, kas ņemtos Andreiko nomelnot un nodot «čekai». Par spīti visam Emmas kundze turpināja saraksti ar māsām. Vēstules dažreiz gāja pat divus mēnešus (protams, cauri Maskavai un caurlūkotas), taču saikne nepārtrūka.
Kādam jāturpina rakstīt vēstules
1989. gadā, vēl skolā strādājot, Ingrīda Kronberga nonāca pie atziņas, ka viņai vajag apgūt dāņu valodu. Kā ģimenē bija parasts, vēstules radiem uz Dāniju rakstīja vecāmāte, taču viņai jau bija vairāk nekā deviņdesmit gadu un skaidrs, ka līdz ar Emmas aiziešanu šī sirdī dārgā saikne izzustu. Atradās kāda pazīstama jau astoņdesmit gadu veca kundze, arī pa pusei dāniete, viņa apņēmās skolotājai Kronbergai šo valodu par jaunu mācīt. Kaut arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Andreiko ģimenē dāniski tika runāts, šī bērnības prasme Ingrīdai laika gaitā bija izčibējusi. Turklāt jāpiebilst, ka dāņu valoda ir grūtāka nekā angļu, ļoti atšķiras izruna un rakstība.
Lielo gribu nodoties valodas mācībai stiprināja vēl tas, ka pēc atmodas Rīgā sāka veidoties Latvijas – Dānijas biedrība, kurā iesaistījās kādi pārsimt cilvēki, viņu vidū arī populāri politiķi, piemēram, Ivars Ķezbers. Lielākai daļai no viņiem īpašu personīgu sakaru ar Dāniju nebija. «Taču tas vēl bija laiks, kad mūs kā padomju cilvēkus uz ārzemēm bez ielūgumiem nelaida, un cilvēki izmantoja arī šādu iespēju kontaktēties ar Rietumiem,» saprotoši paskaidro Ingrīda Kronberga. Biedrības dibināšanas sapulce notika trīs nedēļas pirms 1991. gada janvāra barikādēm. Iznāca, ka skolotāja tajā nepiedalījās, jo pēc ilgiem laikiem kopā ar māsu Maigu, līdzi ņemot meitu Dainu, devās ciemos uz Dāniju (mātei Emmai tajā laikā jau bija 94 gadi, un viņa palika mājās Latvijā). Tur kopā ar radiem vadītais Adventes laiks, kas mijās ar trauksmainām televīzijas reportāžām par notikumiem Baltijā, ir palicis atmiņā kā viens no dzīvē skaistākajiem notikumiem.
No prinča var dabūt autogrāfu
Mūsdienās tā sauktajā Latvijas Dāņu biedrībā uz sanāksmēm reizi mēnesī Ziemeļvalstu bibliotēkā Rīgā, Basteja bulvārī parasti sanāk kādi padsmit cilvēki. Skolotāja tajā uzņēmusies īpašu pienākumu uz katru tikšanās reizi sagatavot mazu priekšlasījumu. Ne vienreiz vien tie bijuši stāsti par dāņu karalisko dinastiju, kas atrodas pie varas visilgāk pasaulē. 1992. gada 16. aprīlī, kad karalienei Margrētei apritēja 52 gadi, Rīgā studentu grupas sastāvā viesojās kroņprincis Frederiks. Arī viņš ieradās uz biedrībā organizētajām svinībām un, kaut arī oficiāli tādās reizēs nedrīkst dot autogrāfus, kopā ar klātesošajiem studiju biedriem parakstījās skolotājas Kronbergas grāmatā par Dāniju. Savam parakstam viņš vēl pielika klāt tradicionālu dāņu teicienu, ko tulko: «Visu labu nākotnē!»
***
Dānijas Karalistes vēsturē…
Vistālāk austrumos Dānijas karalistei pieder Bornholmas sala, kas atrodas Baltijas jūrā starp Vācijas un Zviedrijas krastiem. Otrā pasaules kara beigās tajā izcēlās padomju karavīru desants, kas, nesastapis nekādu vācu pretestību, drīz vien šo teritoriju atstāja. Taču visu «aukstā kara» laiku Dānijā kā NATO bloka valstī tika diskutēts par to, kā būtu, ja tolaik pēkšņi Bornholmā izsēstos krievu desants. Vai tiešām tad amerikāņi uzbruktu Padomju Savienībai?
Dānijas vēsturē ir pavisam citāds ir holokausts. Kad 1940. gadā vācu fašisti okupēja Dāniju, dāņi ebrejus ar laivām pārcēla uz neitrālo Zviedriju (tā atrodas aiz jūras šaurumiem dažu kilometru attālumā), un pati karaliene pie sava apģērba piešuva dzelteno sešstūraino zvaigzni.
Par Otrā pasaules kara iznākumu ir stāsts par dāņa un angļa sarunu, kas notiek Londonā. Pilsētā daudzviet drupas, tā jūtami bija cietusi no vācu uzlidojumiem. Taču anglis dānim saka: «Mums tomēr ir labāk, jo mēs nebijām okupēti.»
Pagājušā gadsimta vidū Dānijas karaļnamā izveidojās nebijusi situācija. Proti, karaļpāra ģimenē bija trīs meitas (Margrēta, Benedikta, Annemarija) un neviena dēla, kas varētu būt varas mantinieks. Pēc plašām diskusijām folketingā (parlamentā), kur, piemēram, sociāldemokrāti ierosināja likvidēt monarhiju kā tādu, tika mainīta konstitūcija. Kopš tā laika varu var mantot arī karaļpāra vecākā meita. Tādā veidā par karalieni mūsdienās ir kļuvusi Margrēte II. Viņas vīrs ir francūzis. Ģimenē ir divi dēli, Frederiks un Kristiāns. Kroņprincim Frederikam ir jau pāri trīsdesmit, bet viņš atšķirībā no brāļa vēl nav precējies. Šī lieta gan nav tik vienkārša, jo viņam ir jāprasa atļauja ne tikai mātei, bet arī parlamentam.
