Kurš gan nav kaut reizi šķendējies par prognožu neatbilstību faktiskajiem laika apstākļiem! Sola: rīt būs negaiss, vētra, krusa un, iespējams, pat drebēs zeme.
Kurš gan nav kaut reizi šķendējies par prognožu neatbilstību faktiskajiem laika apstākļiem! Sola: rīt būs negaiss, vētra, krusa un, iespējams, pat drebēs zeme. Taču nākamajā dienā saulīte ripo pa zemes virsu, žūžo viegls vējiņš. Šāds variants tomēr ir labāks par pretējo, ja pareģots izcili jauks laiciņš, taču patiesībā stihija plosās tik neganti, ka pat suni laukā dzīt grēks.
Prognozēt var ne tikai laika apstākļus, bet arī, piemēram, politiskās norises vai budžeta ieņēmumus. Prognozes vienmēr saistās ar zināmām cerībām. Tādēļ prognozēšana jau sen nav tikai zīlēšana vai pirksta bakstīšana mākoņos, bet gan nopietns pasākums, kura laikā tiek veikti ilglaicīgi novērojumi, profesionāli aprēķini un secinājumi. Tikai senais Austrumu viltnieks Hodža Nasredins varēja atļauties izveidot bezmaz vai pašu pirmo privāto laika prognožu biroju, kas turklāt sniedza vienīgi simtprocentīgi patiesas prognozes. Jo birojā strādāja viņš ar savu sievu: ja viens sacīja, ka «rīt spīdēs saule», otrs apgalvoja – «līs kā ar spaiņiem». Allaž piepildījās viens no pareģojumiem, tādēļ klienti vienmēr bija apmierināti un labprāt dāsni maksāja par pakalpojumu.
Hodžas praksi reanimējuši Latvijas valdošās koalīcijas politiķi, noteikdami nākamā gada valsts budžeta prognozi: trīs koalīcijas partneri apgalvoja, ka valstī nākamgad paredzami prāvāki ieņēmumi, bet premjers iecirtīgi palika pie sava: nekā, lieka nebūšot ne santīma, tādēļ finansējumu veselības aprūpei, izglītībai, kultūrai un visam pārējam – nost! Un vientiesīgajai sabiedrībai būtībā nav par ko kurnēt: jebkurā gadījumā valdībai izrādītos taisnība. Tādēļ pilsoņi turpina maksāt uzticības meslus un kāri tvert katru jaunu valdības sapņojumu.
«Slikti rādījās – labi iznāca,» varētu sacīt par to, ka arī ietiepīgais premjers beidzot «nolaidies no mākoņiem» un iemācījies skaitīt līdz dažiem miljoniem. Tomēr palikusi sajūta, ka viņš lielākai budžeta ieņēmumu prognozei piekritis, ne ar vēsu prātu domādams, bet kārtējo kompromisu ar pārējiem valdošās koalīcijas partneriem meklēdams. Tā teikt, mīļā miera labad, lai, pirmkārt, lieki neduļķotu ūdeni pirms gaidāmā referenduma par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā un, otrkārt, lai viņu arī turpmāk paturētu par «prognožu biroja» priekšnieku. Kur patiesībā atrasti «lieki» 25 miljoni latu un vai ar tiem patiešām arī var rēķināties, plānojot reālus tēriņus? To Latvijā nespēj droši pateikt neviens gaišreģis. Dzīvosim – redzēsim. Atliek cerēt, ka šī tik ilgi perinātā prognoze tomēr piepildīsies precīzāk nekā premjera daudzie līdzšinējie solījumi.
