Pēc raksta «Bizness, dalīts ar siļķes asti» publicēšanas «Ziņu» 6. augusta numurā uz redakciju zvanīja un arī ieradās vairāki lasītāji. Viņi apgalvoja, ka minētā publikācija viņiem ļāvusi labāk saprast ar mazajām HES saistītās problēmas.
Pēc raksta «Bizness, dalīts ar siļķes asti» publicēšanas «Ziņu» 6. augusta numurā uz redakciju zvanīja un arī ieradās vairāki lasītāji. Viņi apgalvoja, ka minētā publikācija viņiem ļāvusi labāk saprast ar mazajām HES saistītās problēmas.
Cerams, ka arī šīs dažas impresijas interesenti uztvers par vēl vienu mēģinājumu sniegt ieskatu mazo HES biznesā.
Cīņa ar vējdzirnavām?
Mazās hidroenerģētikas asociācijas valdes priekšsēdētājs Ivars Morozs par viņa vadīto nevalstisko organizāciju stāsta aizrautīgi un pārliecinoši.
Asociācija darbojas jau piekto gadu, tajā apvienojušies lielākoties tie mazo HES īpašnieki, kas šai uzņēmējdarbībai sadūšojās pievērsties pirmie, kā arī celtnieki un iekārtu ražotāji (piemēram, firma «VEF Rec»). Vēlākajos gados, bet it īpaši beidzamajā laikā, klāt nākušo īpašnieku asociācijā praktiski nav, laikam jau paši jūtas gana spējīgi kārtot savus darījumus.
Tāpat kā pārējās asociācijas, arī hidroenerģētiķu apvienība ir nevalstiska organizācija, tātad tāda, kas pastāv tikai uz brīvprātības principiem un bez jebkādām valsts finanšu piešpricēm. Asociācijas mērķis ir palīdzēt HES uzbūvēt, konsultēt īpašniekus par dažādiem tehniskajiem un juridiskajiem jautājumiem, kā arī pārstāvēt mazo HES īpašnieku intereses dažādās institūcijās. Tam būtu jābūt gandrīz vienīgajam asociācijas darbības virzienam, tomēr līdz šim periodiski daudz laika un enerģijas veltīt tam, lai aizstāvētos pret nepamatotiem uzbrukumiem no dažādu valsts institūciju, bet ar mediju «svētību» – arī no sabiedrības puses. Tas ir īpašs stāsts.
Sevišķi jau pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām iznācis piedzīvot nepieredzētus «zaļo» uzbrukumus. Ko tik mazo hidroelektrostaciju īpašniekiem nepārmeta! Vērienīgu dabas postīšanu, gandrīz vai patvaļīgu HES būvēšanu, zivju tīšu bendēšanu un vēl, un vēl. Taču uzbrucēji neņēma vērā elementāru loģiku: visi HES uzbūvēti nevis tāpat vien, uz līdzenas vietas un kādas personas tūlītējas iegribas vadībā, bet gan stingri pēc likumiem un attiecīgajiem normatīviem. Pirms katras HES būvniecības daudz laika, pūļu un naudas jāziedo objektu projektēšanai, bet vēl vairāk – to saskaņošanai. Galu galā jāņem vērā, ka ikvienu hidroelektrostaciju ekspluatācijā pieņem valsts komisija. Un tas nozīmē, ka visi normatīvi un likumi ir ievēroti.
Vai nu tikuši pie loģikas, vai arī vienkārši tāpēc, ka vēlēšanas bija beigušās ar «zaļo» zināmu politisko uzvaru (savienībā ar «zemsaviešiem» Zaļo partija iekļuva valdībā), arī uzbrukumi mitējās. Lai gan pirms tam tie brāzmoja un sasniedza pat paradoksālus «apgriezienus». Piemēram, presē tika izplatīts viedoklis, ka mazie HES «zog strāvu no tīkla», lai pēc tam to pārdotu kā pašu saražoto, turklāt par dubultu samaksu. Tas nemaz nav iespējams, darbojoties tik stingrai kontroles sistēmai, kāda ir «Latvenergo».
Skaidrs, ka visas villošanās cēlonis bija un pa reizei ir joprojām it kā «nesaprotamā» mazo spēkstaciju saražotās elektriskās strāvas pirkšana par divkāršu samaksu. Spiediens bijis tik liels, ka vēl pavisam nesen asociācijas valde gandrīz gadu strādājusi, lai saglabātu likumdošanā paredzēto dubulto tarifu, jo daļā sabiedrības joprojām nav skaidrs, kādēļ tāds vispār «izdomāts». Tajā pašā laikā šķiet pašsaprotams, piemēram, tas, ka zemniekiem valsts maksā subsīdijas.
Atgriezīsimies nesenā pagātnē.
1996. gadā pirmoreiz «parādījās» Enerģētikas likuma 40. un 41. pants, ko nedaudz mainīja 1998. gadā. Tā pieņemšanu rosināja apstāklis, ka Latvijas laukos, kur bija atgūti daudzi īpašumi, bija arī daudz senu dzirnavu. Latvijas lielākajā daļā dzirnavas pārsvarā atradās bijušo muižu centros (Ēdolē, Jaunpilī, Augstkalnē un ļoti daudz kur citur). Lai padomju laikā aizlaistās teritorijas sakoptu, vienlaikus veicinot arī vietējo uzņēmējdarbību un ievērojamā mērā risinot nodarbinātības problēmu, bija jāiegulda prāvi naudas līdzekļi. Protams, naudu arī uzņēmīgiem cilvēkiem neviens par skaistām acīm nedod, īpaši jau bankas ne. Tām vajadzīgas garantijas, ka parāds tiks atdots. HES būvei nepieciešamais finansējums pārsvarā daudzkārt pārsniedza to aizlaisto dzirnavu dīķu un graustu vērtību, ko potenciālais būvētājs varēja ieķīlāt. Tādēļ arī valsts – mūsu pašu ievēlētā valdība! – atrada šādu risinājumu: uz aprēķiniem balstītā termiņā (astoņus gadus) maksāt par jaunuzbūvētajā HES saražoto elektrību dubulti. Tas bankām deva pārliecību, ka kredīta ņēmēji spēs norēķināties, un naudu aizdeva. Tādējādi bizness varēja «startēt» un attīstīties.
Turklāt mazo HES biznesā Latvijā kopš 1993. gada tieši vai netieši ir iesaistīti apmēram 3000 cilvēku – projektētāji, iekārtu ražotāji, celtnieki un visbeidzot apkalpojošais personāls, ko veido pārsvarā depresīvo pagastu vietējie iedzīvotāji. Tas nozīmē jaunas darbavietas, nodokļus valsts kasē, turklāt arī (pārsvarā vietēja ražojuma) būvmateriālu iegādi – vārdu sakot, tika veicināta finanšu aprite valstī. To visu nodrošina salīdzinoši nedaudzie uzņēmīgie HES īpašnieki. Ja vēlamies būt precīzi aprēķinos, cik tad faktiski valstij izmaksā saražotās elektroenerģijas iepirkšana par divkāršu tarifu, tad skaitlis ir patiešām niecīgs: gadā katrs Latvijas iedzīvotājs papildus samaksā tikai 14 santīmu. Tas ir uzskatāms apliecinājums tam, ka ieguvums ir daudzkārt lielāks par šķietamo zaudējumu.
Runājot par dabas postīšanu, ar ko it kā esot saistīta HES eksistence… Atcerēsimies, pirmkārt, to, ka jau «pirmajos Ulmaņlaikos» vairumā dzirnavu tikusi ražota arī elektrība. Pēc tam, kad karš bija izpostījis dambjus un dzirnavas, un turbīnas, mazās HES tika atjaunotas, tādas darbojās ļoti daudzos kolhozos, kuru centri, kā jau minēts, atradās bijušo muižu teritorijā. Otrkārt, atbilstoši noteikumiem katras HES ūdenskrātuvē noteikti tiek ielaistas zivis. Starp citu, tādās sausās vasarās, kāda bijusi šogad un pērn, tieši mazo HES ūdenskrātuves ļāvušas izdzīvot lielam skaitam zivju. Upītēs, kur HES nav uzbūvēti, sausuma dēļ šajās vasarās nav arī zivju. Tātad papildus visam mazie HES sniedz būtisku ieguldījumu zivju aizsardzībā. Tas ir, faktiski ir gluži pretēji apgalvojumam, ka mazie HES veicina zivju iznīkšanu, un šo apgalvojumu var apstiprināt ar jautājumu: ja reiz HES tiek vainoti zivju krājumu izsīkšanā, tad kādēļ zivju nav tur, kur HES nav uzbūvēti?
Taču zināmai daļai ierēdņu joprojām ir «zobs» uz HES īpašniekiem tā paša sasodītā dubultā tarifa dēļ, tālab viņi izmanto jebkuru iespēju, lai jau «spēles gaitā» mainītu noteikumus.
Taču, ja tos maina pēkšņi, piemēram, ja tiktu atcelta dubultā maksa par piegādāto strāvu, cilvēki, kas spēkstacijās ieguldījuši ne tikai kredītresursus, bet riskējuši arī ar savu īpašumu, varētu zaudēt īpašumus, ieķīlātās mājas. Saeima hidroenerģētiķu asociācijas argumentus beidzot ņēmusi vērā un atstājusi jau sākotnēji paredzēto dubulto tarifu uz astoņiem gadiem tām stacijām, kas tika nodotas ekspluatācijā līdz 2003. gada 1. janvārim. Uz vēlāk būvētajām dubultais tarifs vairs nav attiecināms. Pirmajām četrām uzbūvētajām spēkstacijām šogad šis termiņš jau beidzies, un tās saražoto elektrību pārdod par vienkāršu tarifu.
Patlaban asociācijai ir aktuāli daži citi jautājumi. Piemēram, kļuvuši biežāki gadījumi, kad pret HES īpašniekiem dažādas sankcijas mēģina piemērot valsts iecelti dabas sargātāji.
Līdz šim dažādas kontroles, pārbaudot mazās hidroelektrostacijas, bijušas caurmērā labvēlīgas. Ja arī atrasti nenozīmīgi pārkāpumi, tika sastādīts akts, norādot, ka līdz noteiktam laikam trūkums jānovērš. Tas vienmēr arī ticis darīts, kaut vai drošības apsvērumu dēļ. Taču nu atrasts kāds neizprotams «gājiens ar tumšo zirdziņu», lai HES īpašniekus «iedzītu stūrī». Piemēram, Ventspils Reģionālā vides aizsardzības pārvalde sākusi nodarboties ar tādu kā reketu. Pārbaudītāji atnāk un sastāda aktu nevis par pārkāpumu, bet par to, ka HES īpašnieks neesot slēdzis līgumu ar zivsaimniecības pētniecības institūtu par zaudējumu noteikšanu, kādu hidrotehniskā būve it kā varētu nodarīt zivsaimniecībai. Tas draud visām 149 stacijām. Zaudējumi parasti varētu būt kādi daži desmiti latu, nu, ap 100 latiem. Taču to aprēķināšana finansiāli jāsedz HES īpašniekiem pašiem, un te runa ikvienā gadījumā ir jau par aptuveni 500 latiem! Turklāt izrādās, ka pēc patlaban pastāvošās zaudējumu aprēķināšanas «formulas» jāņem par pamatu divi lielumi: zivju un to mazuļu daudzuma pirms «kaitējošā faktora», tas ir, HES uzbūvēšanas, un to daudzuma tagad, kad stacija tiek ekspluatēta. Nu, pasakiet, kā lai uzzina, cik zivju bijis, sacīsim, Bērzes upītē pirms HES atjaunošanas uz tās? Varbūt ir dati par Daugavas, Gaujas, vēl pāris lielāko upju zivju krājumiem pirms vairākiem gadiem. Mazajām upītēm tādi nekad nav vākti. Turklāt vēl viens paradokss: aprēķinos paredzēts minēt tikai rūpnieciski izmantojamās zivju sugas. Vai kaut kur ir definēts, kādas mazo upīšu zivis ir un kādas nav «rūpnieciski izmantojamas»?
Nepatīkamākais ir tas, ka viss notiek pat pēc tam, kad konstatēts, ka viss darīts saskaņā ar tehniskajiem noteikumiem. Tādēļ asociācijas valde sagatavojusi un zivsaimniecības institūtam iesniegusi dokumentus ar lūgumu izskaidrot, piemēram, zivju krājumu uzskaites kritērijus. Atbilde diemžēl kavējas. Un HES īpašnieki joprojām ir tādi kā ķīlnieki starp dažādām valsts institūcijām.
Arī rāmām upītēm piemīt spēks
Zemgale, kas, kā zināms, ir līdzena kā galds, ir bagāta ar nelielām upītēm. Kopš neatminamiem laikiem cilvēki mēģinājuši tās izmantot smagam darbam – graudu malšanai. To uzņēmīgi cilvēki turpina arī mūsdienās, priecādamies un racionāli izmantodami pat pāris metru augstu ūdenskritumu.
Dobeles HES uzbūvēta uz spēkstacijām bagātās Bērzes upes pašā rajona pilsētas centrā, ieplakā pretī sen pazīstamajai rūpnīcai «Spodrība». Uz šā uzņēmuma korpusu fona gandrīz nav pamanāma akurāta neliela celtne, kurā iebūvēts energoagregāts. Ap to ir glīti sakārtota vide, ūdenskrātuve tīra. Nav ne trokšņa, ne putekļu, upe klusītiņām dara savu darbu. Pēc aptuveniem aprēķiniem, šī spēkstacija izmaksājusi tuvu ap 100 000 latu. Lielāko daļu saimnieks aizņēmies bankā, šī nauda ir jāatpelna. Ja pēkšņi atceltu enerģijas iepirkšanu pēc dubultā tarifa, pa burbuli aizietu saimnieks, bet Bērzes upīte zaudētu sakoptos krastus.
Turpinot ceļu gar Bērzi, pie Dobeles robežas skaistā, taču nolaistā vietā redzamas bijušo Parūķu dzirnavu atliekas. Iztēlē redzu, kā tur mainītos ainava, ja izcirstu saaugušos krūmus, sakoptu krastus, bet ūdenskrātuves malā ierastos makšķernieki pēc sakarīga loma. Tā ka laiks, kad HES cēlājiem piemēro dubulto tarifu, ir beidzies, bet apjomīgie būvdarbi prasa desmitiem un simtiem tūkstošu latu kapitālieguldījumu, šī vieta diemžēl, visticamāk, vēl ilgi būs vienīgi čūskulājs.
Biksti. Paleju HES. Tur Bērze izpletusies kā plašs ezers. Uzņēmīgs saimnieks ieguldījis apbrīnojamu enerģiju, spēkus un lielus līdzekļus, vaiga sviedros cirtis koku saknes, atbrīvodams no tām veco dzirnavu pamatus. Vēl darbs nav gluži pabeigts, lai gan HES ražo strāvu. Taču tās pārdošana par pagaidām dubultu tarifu ļauj pamazām likt santīmu pie santīma, lai seno dzirnavu teritoriju arvien vairāk sakoptu. Ticiet man, nebūs pārāk ilgi jāgaida, lai šī vieta kļūtu tūristu pieprasīta!
Anneniekos pie Rīgas – Liepājas šosejas ir vēl viena hidrospēkstacija uz Bērzes. Tā būvēta ar vērienu un ir viena no dārgākajām. Šis ir HES, ko ar baltu skaudību var apskaust pārējie HES īpašnieki.
Jaunpils jau tagad ir viens no apmeklētākajiem Zemgales lauku tūrisma centriem. Galvenokārt pils ansambļa dēļ. Taču turpat aiz pils mūriem atrodas arī veco ūdensdzirnavu dambis, kas nelielā ezeriņā uzkrājis Bikstupes ūdeņus. Vismaz simts gadu tie griezuši Jaunpils dzirnavu ratus un arī ražojuši elektrību, taču atjaunotās Latvijas laikā joprojām stāv dīkā. Dīķis aizaug, drīz ūdens būs tik, cik vardei līdz vēderam. Citādi pievilcīgās Jaunpils vaibstos veidojas netīkama čūla.
Viens no Latvijas mazākajiem pagastiem ir Viesāti. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados dzirnavās uz Viesates upes, tāpat kā daudzviet citur Latvijā, jau darbojusies hidroelektrostacija. No tiem laikiem bija saglabājušās arī divas nelielas turbīnas. Jelgavnieks Jānis Ziemelis 1996. gadā tās sācis restaurēt, atjaunojis arī dzirnavu ēku. Tagad Viesātu centra glītajā ainavā ūdenskrātuve ar dambi un dzirnavām ir jauks akcents. Līdzīgu HES varētu ierīkot arī bijušajā zivjaudzētavā «Tamas», taču tur viss ieaudzis meldros un brikšņos. Bēdīgs skats.
Visbeidzot – Šlokenbeka. Slocenes upītes gultne ir nedaudz mainīta, uz tās uzbūvēts dambis un glīts spēkstacijas korpuss. Pilnā sparā rit labiekārtošana. Pagaidām vēl aļģēm aizaugusī ūdenskrātuve tiks attīrīta, un iztēlē jaušams, ka tur drīz varēs manīt promenādes laivas.
***
Redzētais nu nekādi neatstāj iespaidu, ka mazās hidrospēkstacijas kaut ko postītu, negatīvi ietekmējot vidi. Gluži pretēji: kur ir HES, tur ir uzņēmīgs saimnieks. Tāds nevar atļauties postažu.
