Šīs savas sāpīgās un skumjās dzīves epizodes pastāstīja Krista.
Šīs savas sāpīgās un skumjās dzīves epizodes pastāstīja Krista.
Un ne jau tāpēc, lai žēlotos. Viņa uzskata, ka jebkura cilvēka pārdzīvojumi ir neapstrīdama pieredze. Pamācība. Iespēja mācīties no citu kļūdām.
Viss sākās… ar to, ka…
Krista skumji paskatās un saka, neveiksmīga bērnība būtiski ietekmē visu jaunieša turpmāko dzīves gājumu. «Kad mācījos pamatskolas sākuma klasēs, vecāki nolēma, ka man jāapmeklē mūzikas skola, jo, redz, man noteikti esot talants klavierspēlē. Faktiski viņi piespieda to darīt, jo tiesības izlemt par manām interesēm piederēja viņiem. Uz mūzikas skolu gāju, taču ne jau ar degsmi un prieku. Tikai tāpēc, ka bija jāpierāda – jā, māte un tēvs, es varu un daru to, ko jūs liekat.» Pašai gribējās nodarboties ar sportu, taču tā vietā bija jātrinkšķina klavieru taustiņi. Sāpēja. Gribējās ar draugiem spēlēt bumbu un apprecināt Bārbiju ar Kenu. Kristas vecāki ir ārkārtīgi stingri cilvēki. Kā viņi izlemj, tā jādara. Par bērna viedokli nevarēja būt ne runa. Vārdu sakot, viņa jutās iebiedēta.
Ak, šis apaļums un tizlie vasaras raibumi!
Krista samierinājās ar mūzikas skolu. Likās, tas nemaz nav slikti. Iespēja dziedāt, piedalīties konkursos un pasākumos. It kā viss būtu labi. Tomēr… Sākās citas bērniem aktuālas problēmas: «Biju maza, apaļīga, tuntulīga… Un vēl tie tizlie vasaras raibumi. Klasesbiedri mani briesmīgi izsmēja. Nebija nevienas dienas, kad nebūtu noraudājusies. Māte mani nesaprata. Izmocījos skolā, devos uz klavierspēli; atnākot mājās, man steidzīgi lika vērt vaļā burtnīcas un pildīt mājas darbus. Bija grūti. Biju psiholoģiski nogurusi. Brīžiem slēdzu ciet istabas durvis, tēloju, ka mācos, taču patiesībā biju vienatnē ar sevi – pārdomāju dienas notikumus, sakopoju spēkus un sapņoju par laimīga bērna dzīvi. Jā, es allaž jutos apspiesta, iegrimusi sevī. Man nebija nekā, par ko priecāties. Tagad saprotu, ka bērniem jādod izvēles brīvība. Es nebaudīju to, kas bija citiem. Pat mātes glāsts bija jānopelna, piemēram, atnesot mājās dienasgrāmatu ar labām atzīmēm. Es visus ienīdu. Sāku ticēt, ka no mīlestības līdz naidam ir tikai viens solis. Morāli biju sagrauta.»
«Tētis man iesita»
Kristai ir vecāks brālis, kuru vecāki, kā pašai šķiet, mīl vairāk par visu: «Ja mājās bija problēmas, vienmēr par vainīgu atzina mani. Reiz mātei pazuda nauda. Viņa teica, ka to nozagu es. Bija jānoklausās morāle par to, ka viņa izaudzinājusi zagli. Tas tika atgādināts dienu no dienas, kamēr brālis pēc sešiem gadiem atzinās, ka naudu paņēmis viņš. Skumji un līdz riebumam sāpīgi. Arī iekaustīšana man nebija sveša lieta,» viņa pasmaida. Nav iespējams izklāstīt visas ģimenes norises, taču viens ir skaidrs – Krista nejutās mīlēta, drīzāk atstumta un negribēta. «Ar ģimeni devāmies ceļojumā. Tas bija kas īpašs, jo parasti biju viena (tēvs ir tālbraucējs šoferis, māte mūždien darbā, bet brālim jau sava ģimene). Iznāca «kašķis» ar brāli. Esmu cilvēks, kas par sevi pastāvēs un savu taisnību pierādīs. Vecāki uz strīdu noskatījās ar riebumu, savukārt tēvs tā vietā, lai palūgtu mūs strīdu izbeigt, piecēlās un iesita man.» Vēl jauniete teic, ka vidusskolas laikā viņai tika liegts doties uz tik kārotajām diskotēkām: «Māte vienmēr teica, ja vazāšos ar puišiem, dabūšu bērnu. Ārprāts, man puiši nenāca ne prātā… Vienkārši gribējās satikt draudzenes, padejot un atpūsties.» Iespējams, kāds teiks, ka tas ir jau dzirdēts stāsts. Tā notiek daudzās ģimenēs. Taču tāpēc arī Krista piekrita izrunāt sāpes, lai tie, kas to izlasīs, saprastu, ko nozīmē ierobežot bērnu. Bez sekām neiztikt. Morāle sakropļota. Domāšana citāda. «Ne uz brīdi nepamet izjūta, ka mani neviens nemīl, ka nevienam neesmu vajadzīga, ka nav vērts eksistēt.»
Pirmais mīļotais cilvēks gāja bojā
«Satiku Sandi. Pirmā mīlestība – skaista, romantiska, pozitīva. Viņš man deva visu, ko vien man kā meitenei bija nepieciešams saņemt. Es tiku aplidota, mani bieži apciemoja, dāvināja ziedus. Var teikt, viņš man aizvietoja trīs svarīgas personas – tēvu, patiesu draugu un puisi,» atceras Krista. Meitene vēl joprojām nevarēja satikt ar mammu: «Varbūt tāpēc, ka esmu Mežāzis, bet viņa Skorpions. Es jau biju pieaugusi un nedarīju pēc viņas prāta. Spītējos. Uzskatīju, ka pašai jāredz sava nākotne, nevis jāpiecieš nemitīgā bikstīšana: izdari šitā un nedari tā. Parasti Sandis bija tas cilvēks, kas mani saprata, atbalstīja morāli, palīdzēja tikt pāri grūtībām. Kļuva vieglāk, jo Sandis vienmēr bija līdzās, līdz mūsu attiecībās nesāka jaukties viņa draugi. Sandis pievērsās narkotikām, alkoholam. Man tas nebija vajadzīgs, tāpēc pēc divu gadu attiecībām izšķīrāmies. Atkal uzmācās sajūta, ka visi man apzināti dara pāri. Manā dzīvē nav laimes, neesmu radīta tam, lai mani mīlētu. Gribējās piekrist, ka vīrieši ir cūkas. Pēc gada viņš mani atrada, lai nožēlotu izdarīto un atvainotos. Es piedevu. Tomēr kopā nebijām. Iestājos augstskolā. Pēc pēdējās sarunas ar Sandi jutos ārkārtīgi nemierīga. Likās, tūlīt kaut kas notiks. Zvanīja «mobilais». «Krista?» «Jā.» «Sandis… Viņa nav…» Nometu klausuli. Sapratu, ka viņa vairs nav starp mums. Ak, Dievs, kā sāpēja! Kā sāpēja tuva cilvēka zaudējums, kā sāpēja pašas asaras…» Redzēju, cik ļoti Krista pārdzīvo. Negribējās jautāt, kas notika tālāk. Taču viņa atkal saņēmās un pačukstēja, ka viņas dzīvē nekad un nekas nav bijis kārtībā. Savāda bērnība, ierobežoti tīņa gadi, vecāku nesapratne, pirmās mīlestības bojāeja… Neesot spēka izturēt. Allaž naudas problēmas, līdz ar to draugu trūkums, cilvēku tendence aprunāt – tas viss krīt uz nerviem.
Viņa varēja būt mamma
Kristai nepatīkami runāt par periodu, kad bija kopā ar Valteru – ar puisi, kas par viņu bija divus gadus jaunāks. «Negribas atcerēties sīkumus. Fakts ir tāds, ka, iespējams, vairs nekad nevarēšu būt mamma… Un tikai tāpēc, ka domāju nevis par sevi un mazo dzīvībiņu, bet gan par to, ko teiks vecāki, draugi un pats Valters. Zinu, ka vecāki un draugi neatbalstītu, bet Valters to pat neatzina,» viņa klusi iešņukstējās.
Nekad un neko dzīvē nevajag nožēlot
«Ar visu tikt galā palīdzēja mana vienīgā draudzene, sports un izklaides. Lai arī kā gājis, gribu pateikt jauniešiem, ka nekad neko dzīvē nevajag nožēlot. Ja jākāpj pāri grūtībām, tad jākāpj. Nevajag skatīties atpakaļ, vajag baudīt tagadni un plānot nākotni!»
