Lietus, kura uzmācīgums aizvakar lika kapitulēt «Prāta vētras» koncerturnejas rīkotājiem, Jaunās rokmūzikas festivāla naktij gāja ar līkumu.
Lietus, kura uzmācīgums aizvakar lika kapitulēt «Prāta vētras» koncerturnejas rīkotājiem, Jaunās rokmūzikas festivāla naktij gāja ar līkumu. Nobijušos (ne)apmeklētāju skaits tomēr izrādījās tik liels, lai Pasta salas viesu rindās iecirstu pamatīgu robu un sagrautu rīkotāju cerības par skaita palielinājumu salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Tas, kurp viņi devušies, vairumam atnākušo savukārt patiešām bija skaidrs jau līdz ar pirmajiem akordiem no skatuves, un par atsaucības trūkumu nevarēja sūdzēties neviens festivāla dalībnieks.
Mājinieki «The King of Nothing» pierādīja, ka šajā Latvijas nostūrī paslēpies gluži «neatšķaidīts» trešmetāls visā savā arhaiskajā krāšņumā. «STandART» spēles laikā bija jūtams, ka apvienībai šī ir otrā stāšanās publikas priekšā. Savukārt Elejas/Jelgavas hārdkoristiem «To The Limit» skanēja tik labi kā vēl nekad. Zviedru mūzikas popularizācijas projekta «Swedish Showcase» menedžeris Klāss Nordlings pēc «To The Limit» uzstāšanās atzina, ka atradis vietējos dalībniekus kādai nākotnē plānotai rietumu kaimiņzemes «punk» vai «post punk» kolektīva turnejai Latvijā. Šoreiz bija visas iespējas pienācīgi novērtēt arī «Pasaules gaismas» pusakustisko melodiju daiļskanīgumu, atšķirībā no koncerta dažas dienas iepriekš «Depo», kur viņi (savas vainas dēļ) bija spiesti spēlēt bez iepriekšējas skaņas iemēģināšanas. «Lozhny Weezov» ģitāra skanēja dzidri jo dzidri, vien nebija dzirdama basģitāra (vēlāk izrādījās – tādēļ, ka soloģitārists un basists sajaukuši viņu instrumentiem domāto aparatūru). Kā parādīja «F[ei]K» jaunais veikums, tā ir grupa, kas spēj mainīties, nekļūdami sliktāki. Savu uzdevumu augstumos, kā vienmēr, bija arī «Dzelzs vilks», lai arī šķita no tai pašā vakarā Jēkabpilī spēlētā koncerta ne mazāk saguris kā «Rift», kas tonakt bija spiesti veikt tādu pašu puslatvijas mēroga pārskrējienu (Juris Kaukulis gan pēc koncerta enerģiski kliedēja šaubas par savu možumu). Līdzīgi «riftiem» nekādus pārsteigumus nesagādāja arī labu laiku pirms viņiem muzicējušie «Znaki» un «Crowd», tiesa, nezaudējot ne nieka no sava tradicionālā snieguma stabilitātes.
Zviedru grupa «In Grey», kas papildus spēlei Pasta salā Latvijā aizvadīja četru koncertu miniturneju Rīgas, Jelgavas un Cēsu klubos, slikti neskanēja nekur. Vislabāk, arī pēc pašu atzinuma, tomēr «Tonusā», kas puišu atmiņā paliks arī kā tikšanās ar pirmajiem īstajiem ārpus Zviedrijas sastaptajiem faniem: enerģiskajai atbalstīšanai visas koncerta četrdesmit minūtes sekoja vētraina apsveicināšanās un nule iznākušā debijas albuma dāvināšana «beksteidžā». Solījumu «rīt mūsu būs daudz vairāk» ādās tērpušos garmataiņu pulciņš festivāla naktī izpildīja, un aizjūras metālistu uzņemšana Jelgavā apstiprināja acīmredzamo: Latvijā ir pēc «gothic/doom» izslāpuši cilvēki.
Organizatorisko mācību vidū ir nepieciešamība nākamreiz noteiktāk vienoties par skatuves un aparatūras uzstādīšanas laiku (šoreiz šīs nepilnības gandrīz izjauca mēģinājumus). Pārlieku dīvaina bija arī atspirdzinājumu tirgotāju rīcība: pārdevuši visu līdzpaņemto alu, viņi devās prom tieši tad, kad uz skatuves gatavojās kāpt hedlaineri.
Kaut arī apmeklētāju skaits sākumā minēto iemeslu dēļ no pagājušogad pieredzētā pat nedaudz atpalika, lielāka bija to daļa, kas Jelgavā ieradās no Rīgas un citām tālākām vietām. Tas liecina par vēl joprojām niecīgās, bet (salīdzinot ar iepriekšējo gadu) lielākās publicitātes nereģionālajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos pirmajiem augļiem. Līdz šim aģentūra «Kultūra», ekonomējot uz visneiedomājamāko lietu rēķina, sarīkojumu bijusi spiesta finansēt pēc pārpalikuma principa, un festivāla atpazīstamības vairošana, tāpat kā tā iespējamais starptautiskums (kas varētu kļūt par vienu no Jelgavas īpatnībām Latvijā noritošo nekomerciālā roka festivālu vidū), atkarīga no nākamā gada festivāla programmas (un tāmes) izstrādes (un līdz ar to līdzekļu meklēšanas) savlaicīguma. Iespējas atkarīgas no sponsoru atsaucības, taču, cerams, ne tikai: ignorēt festivālu nevajadzētu arī Kultūras padomei (šā gada projektu tā neatbalstīja, nemaz nerunājot par desmitgadīgās roktradīcijas iekļaušanu ikgadējo sarīkojumu sarakstā), jo viens no starptautiskuma virzieniem ar laiku varētu kļūt sadraudzības pilsētu neformālās kultūras saišu ikgadēja un cieša stiprināšana. Ja tā notiktu (par ikgadēju tradīciju, piemēram, kļūtu rokmūziķu sadraudzības pilsētu pārstāvju tikšanās Jelgavā augusta priekšpēdējā sestdienā), Jelgavas rokfestivāls patiesi būtu atradis iezīmi, ar ko (vismaz pagaidām) nevar lepoties neviens tamlīdzīgs sarīkojums Latvijā.
