Augusta priekšpēdējās nedēļas nogali Jelgavas rajona kultūras darbinieki pavadīja ceļojumā uz Krievijas ziemeļu galvaspilsētu Sanktpēterburgu, kur baudīja noskaņas, kas senajā krievu kultūras pilsētā saglabājušās kopš tās 300. jubilejas svinībām vasaras.
Augusta priekšpēdējās nedēļas nogali Jelgavas rajona kultūras darbinieki pavadīja ceļojumā uz Krievijas ziemeļu galvaspilsētu Sanktpēterburgu, kur baudīja noskaņas, kas senajā krievu kultūras pilsētā saglabājušās kopš tās 300. jubilejas svinībām vasaras sākumā.
Koru un orķestra diriģentiem, deju ansambļu un lietišķās mākslas studiju vadītājiem, kā arī kultūras iestāžu darbiniekiem minētais ceļojums bija lieliska rajona Padomes un pagastu pašvaldību dāvana par ieguldīto darbu šīs vasaras latviešu dziesmu svētku sagatavošanā un norisē.
Lai arī ceļojuma programma bija piesātināta un trīs dienas, kas tika veltītas tik lielas pilsētas apskatei, tāds nieks vien bija, garajos pārbraucienos valodas tomēr nerimās gan par piedzīvoto dziesmu svētku laikā, gan par plāniem un iecerēm nākamajai kultūras darba sezonai, jo ikdienā visiem kolēģiem tik bieži nemaz neiznāk satikties un kopīgas problēmas pārcilāt.
Pārvietojoties pa rūpīgi izplānoto maršrutu un ļaujoties daudzu tūkstošu tūristu lielās straumes tecējumam, nevar nejust ažiotāžu, kas pilsētā Ņevas krastos aizvien nav rimusi kopš dižās jubilejas svinībām. Rēķinoties ar gaidāmo ārzemju viesu pieplūdumu maija beigās, daudzas tūristu grupas no plašās Krievzemes un NVS valstīm braucienu uz Sanktpēterburgu ir pietaupījušas vēlākam laikam, lai gan arī patlaban piļu, baznīcu, parku un pieminekļu, arī ļeņinekļu, pilsēta Somu jūras līča krastā ir kā piebērta ar ārzemniekiem un krievu tūristiem atsevišķos apskates objektos nav nemaz tik viegli iekļūt, jo ieejas biļetes par vairākkārt augstāku cenu ir rezervētas svešzemju ceļotājiem, kuru vidū sevišķi daudz ir itāļu, jo viņu mītnes zemē augusts esot atvaļinājumu laiks. Tālab ceļotājiem, kuri Sanktpēterburgā ieradušies, neizmantojot kādas tūrisma firmas pakalpojumus, jārēķinās, ka daudzviet ne vienu vien stundu vajadzēs pavadīt, gaidot garā rindā. Lielākais vairums tūristu galvenokārt tīko aplūkot pilsētas jubilejas dienās atvērto atjaunoto Dzintara istabu Katrīnas pilī, taču neiedomājas, ka, lai tajā nokļūtu, gida pavadībā jāizstaigā arī desmitiem citu pils grezno telpu. Tiesa, slavenā Dzintara istaba pati par sevi ir gana iespaidīga un apbrīnas vērta. Jelgavas tūristu grupai Pēterhofas pilī un tās strūklaku parkā laimējās nokļūt saulainā priekšpusdienā, kad Maskavā un Sanktpēterburgā svinēja Krievijas trīskrāsu karoga atjaunošanas dienu. Pie pils fasādes, krāšņo strūklaku kaskādes priekšā neskaitāmi pilsētas mākslinieciskie kolektīvi atskaņoja maršus, patriotiskas kora dziesmas, runāja krievu klasiķu dzejas vārsmas. Varēja sastapt vēsturiskos tērpos ģērbtus pils galma ļaudis un citus personāžus, saklausīt lielgabala šāviņu zalves, vērot svētku uguņošanu, sajūsmināties par daudzām unikālām strūklakām un citām parka ansambļa būvēm. Parka apmeklējuma laikā varēja vērot, kā objekta apsaimniekotāji iemanījušies no tūristiem iekasēt papildu naudu un padarīt apmeklējumu pēc iespējas atraktīvāku. Tiek piedāvāta vizināšanās gan zirgu pajūgā, gan liela trīsriteņa sēdeklī, fotografēšanās kopā ar pieminētajiem pils galma ļaudīm, bet dažas strūklakas ierīkotas tā, ka, pietuvojies apmeklētājs, negaidot pakļūst zem atspirdzinošas ūdens dušas, pārējos izraisot lielu jautrību.
Savukārt vairāku citu pilsētas un priekšpilsētu tūristu iecienītu objektu tuvumā piepelnīšanās nolūkā dežurē atraktīvu mūziķu grupas, kas apbrīnojami ātri noskaidro zemi, no kuras ieradies autobuss ar tūristiem, un tūdaļ atskaņo attiecīgās valsts himnu vai kādu citu šai zemē populāru melodiju, protams, saņemot par to atbilstošu samaksu. Lieki arī runāt par neskaitāmo suvenīru, kā arī dažādu dzērienu un uzkodu tirgotāju izveicību tūristu apkalpošanā.
Apmeklējot daudzas vēsturiskas celtnes, muzejus un izstāžu zāles, kas pilsētas jubilejas gadā ieguvušas jaunu spožumu, un, klausoties gidu visnotaļ profesionāli iestudētajos stāstījumos, veidojas visai nomācošs iespaids par kādreizējās Krievijas impērijas varenību, kas atspoguļojas pārspīlēti greznajos un apzeltītajos telpu interjeros, mākslas priekšmetu kolekcijās, vēstījumos par caru dinastiju izpriecām un pompozajām sadzīves tradīcijām. Taču daudz tīkamāku iespaidu atstāj izbrauciens ar kuģīti pa Sanktpēterburgas kanāliem jeb tā dēvēto mazo Venēciju, nakts stundās vērotais 21 tilta pār Ņevu pacelšanas rituāls.
Šo rindu autoram un citiem ekskursantiem, kas Sanktpēterburgu pēdējo reizi apmeklējuši Padomju Savienības norieta gados, gribējās uzzināt ko vairāk, kā mainījusies lielpilsētas ļaužu dzīve pēc «perestroikas», kāda tā ir pašlaik, kaut vai nodarbinātības un izpeļņas ziņā, taču šādas informācijas tūristu pavadoņu repertuārā nav. Lai arī pilsētas ārējā spožuma radīšanai jubilejas priekšvakarā iztērētas milzīgas summas, līdzekļu tomēr pietrūcis daudzu nomaļāku ielu un namu remontam. Par iedzīvotāju atšķirīgo dzīves līmeni liecina kaut vai tāds fakts, ka ielās var redzēt neskaitāmus sasistus, sarūsējušus moskvičus, žiguļus un pat volgas, toties pārsteidz lielie un bagātīgie grāmatu veikali, iedzīvotāju lasītkāre parkos uz soliņiem un metro vagonos. Lai uzzinātu ko vairāk par ikdienišķām dzīves norisēm Sanktpēterburgā, nepieciešami citi apstākļi un tieši kontakti ar vietējiem, arī pilsētā dzīvojošajiem latviešiem, kuru pavisam esot aptuveni 4000, un ilgāks pilsētā pavadīts laiks.
