Jelgavas brīvvalsts laika leģenda čigānu barons zirgu tirgotājs Andrejs Pauče ir viens no mazāk aprakstītajiem mūsu uzņēmējiem, ko tomēr atceras vai visi vecie jelgavnieki.
Jelgavas brīvvalsts laika leģenda čigānu barons zirgu tirgotājs Andrejs Pauče ir viens no mazāk aprakstītajiem mūsu uzņēmējiem, ko tomēr atceras vai visi vecie jelgavnieki. Taču pie šīs personības nonācu ne ekonomikas un zirgu tirgu sakarā, bet, pateicoties vēsturniekam Andrim Tomašūnam, kas patlaban pēta holokaustu Jelgavā. Izrādās, A.Pauče bija viens no tiem, kas tā sauktajā vācu laikā palīdzēja līdz pēdējam noniecinātajiem un pazemotajiem ebrejiem.
Arī Andreja Paučes populārā iesauka Fraiķis, ko lietoja gan ģimenē, gan plašākā sabiedrībā, cēlusies no senebreju valodā rakstīto svēto rakstu personāžiem. Pat Paučes kundze Vilhelmīne teikusi: «Ei, Fraiķi, iedod man naudu – jāiet pēc maizes.» Protams, šajā ģimenē pat sīkākās finanses bija ģimenes galvas – vīra – pārziņā. Par holokaustu Pauču ģimenei zināms, ka Fraiķis apcietinātajiem ebrejiem nesa pārtiku un, iespējams, arī kādus slēpa savā saimniecībā Svētes pagastā. Muzeja «Ebreji Latvijā» vadītājam Marģeram Vestermanim šādu ziņu, ka kāds no Jelgavas ebrejiem būtu paslēpts un izglābts, nav. Viņus iznīcināja ļoti īsā laikā. Taču jelgavnieces Andreja Paučes mazmeitas Olita Sirmais (viņa piedzima 1950. gadā) fotogrāfiju kolekcijā glabājas holokaustā iznīcinātā bagātā tirgotāja Jakoba un viņa sievas Idas Feldhūnas dēla Harija Feldhūna fotogrāfija. Tā otrajā pusē ir parakstīta: «Vecajam Andrejam un viņa bērniem par piemiņu no tālās Krievijas. Harijs Feldhūns. 1965.16.IV» Kā holokaustā izdzīvoja Harijs un, iespējams, arī viņa brālis, vismaz pagaidām paliek neskaidrs. 1941. gadā abi zēni bija pusaudži, kuriem tuvojās pilngadība. Nebūtu nekāds brīnums, ka viņu glābšanā savu roku pielika vecais Andrejs. Ja cilvēks pēc divdesmit četru gadu prombūtnes kādam dāvina savu fotogrāfiju, tad tas visdrīzāk nav tāpat vien. Arī deviņdesmitajos gados bijis gadījums, kad kāds no Feldhūniem, no skata rietumnieks, atbraucis pie Paučiem interesēties par saviem vecākiem. Olita Sirmais atceras, ka Andreja Paučes dēls Kārlis un meita Rasma, kas septiņdesmit trīs gadu vecumā nomirusi kā jauna meita, metušies skriet viens pa Pavasara un otrs pa Tērvetes ielu, lai tik nebūtu ar atbraucējiem jārunā. «Kāda es biju lepna tēva meita, un vai lai viņi redz, kāda esmu tagad?! Jaunajiem Feldhūniem pateikt, ka viņu vecāki palika gāzes kamerā, arī nevaru,» māsas meitai Olitai paskaidrojusi tante Rasma.
Čigānu barona autoritāte
1942. gadā, kad Ērmiķu priedēs tika iznīcināti Jelgavas čigāni, starp tiem bija arī daudzi Andreja Paučes radi. Viņam pašam un ģimenei izdevās izglābties. Viens no iemesliem bija tāds, ka fašistu rīkojums par nogalināšanu it kā attiecās tikai uz tiem čigāniem, kas klejoja bez noteiktas dzīvesvietas, taču daudzviet gan nogalināja visus. Andrejam Paučem visdrīzāk neķērās klāt viņa autoritātes dēļ.
Kas ir čigānu barons? Kā laipni paskaidro Olita Sirmais, šādu titulu nevar iegūt piedzimstot. Tā laika gaitā čigāni godā savus tautiešus, kas ieguvuši lielu cieņu. Zināmu lomu tur spēlē arī nauda. Paučem Jelgavā piederēja trīs divstāvu mājas ar īres dzīvokļiem, pļavas pie Ģintermuižas (kas tolaik tika iegādātas par septiņsimt latiem), jau minētā saimniecība Svētē un, protams, zirgi. Viens no viņa klientiem bijis arī ģenerālis Balodis, kas, Jelgavā parādi pieņemot, parasti iegājis skatītāju rindās, lai paspiestu roku Andrejam. Paučes rīcībā esot bijis arī kādas bankas zīmogs. Paučes piederējuši Nikolaja un tagad pieder Svētās Trīsvienības luterāņu draudzei. «Man no vecāsmātes palikusi Bībele, ko katru vakaru lasu. Jaunās ticības, kur Dievu lūdz un danco, es neatzīstu – tas ir absurds,» piebilst Olita Sirmais.
Pieci lati vārdabrālim
Sevišķi izdaudzināta ir vecā Andreja labdarība. Viņš spējis aprunāties gan ar lielu, gan ar mazu. Svētdienās savā lepnajā pajūgā vizinājis bērnus pa Lielo ielu, dāļājis konfektes, un reiz kādam trūcīgam čigānzēnam Jelgavas tirgū tikuši pieci lati, ko viņš dancodams aiznesis mātei. Tas tikai tāpēc, ka zēns bija vārdā Andrejs. Pret saviem mazbērniem viņš bija stingrs. Olitai mācību ceturkšņa beigās katrreiz bija jānes rādīt vectēvam liecību. Jau pirms izglītības dokumenta caurskatīšanas vectēvs piebildis: «Nē, nē, es jau tev naudu nedošu.» Reiz Olitai bijuši visi piecnieki, taču divas kavētas dienas. «Re, kur divnieki!» vectēvs šķelmīgi rādījis uz kavējumu ierakstu un vienmēr licis saprast, ka jāmācās nopietni. Jau pēc vectēva nāves Olita sekmīgi pabeidza vidusskolu, taču jurisprudences studijas augstskolā jaunības neprātā pameta, ko tagad nožēlo. «Toreiz galvenais likās tirgoties un, deficītu pārdodot, nauda nāca bez kādas izglītības,» padomju laiku atceroties, saka Olita.
Par ES Jelgavā visādi runā
Daudz sāpīga sakāmā Andreja Paučes mazmeitai ir par tagadējo Čigānu biedrību, ko vada Normunds Rudēvičs. Cilvēki viņam no savas kabatas maksājuši naudu, lai aizpildītu anketas kompensāciju saņemšanai no Vācijas par nogalinātajiem tuviniekiem. Taču līdz pašiem cietējiem nav nonācis it nekas. Rudēviča tēvs Kārlis nesen izdevis savu dzejojumu grāmatu, kurā, starp citu, rakstot: «Kas ir Fraiķis, kas ir Dēlas, kas ir Fricis?/ Vai tad viņi mācēja dziesmu izdziedāt?/Bet, kad dzied mans Sandus,/Tad man sirds paceļas.» Sandus ir nedaudz vairāk kā divdesmit gadu vecs Normunda Rudēviča brālis. Par Fraiķi, Dēlas un Frici grāmatā paskaidrots, ka tie ir ievērojamākie Latvijas čigāni. Kad Olita Sirmais Kārlim Rudēvičam aizrādījusi, ka nevajag salīdzināt kaut kādu puišeli, kas lēkā pa skatuvi, ar lielākajām čigānu autoritātēm, grāmatas autors atbildējis: «Mīļā māsa, tā ir poēzija.» Olita tad atcirtusi, ka, paldies Dievam, vidusskolu esot beigusi un saprotot, kas ir poēzija un kas cilvēku nonievāšana.
Par Eiropas Savienību Olita Sirmais smaidot saka, ka balsot viņa ies un mēs tur būsim, bet cik ilgi pastāvēs šī savienība, ir cits jautājums. Par to Jelgavā visādi runājot.
