Nemanīta šāgada marta notikumu gūzmā aizritējusi 45. gadadiena, kopš cilvēce atbrīvojusies no cilvēces lielākā ļaundara Staļina.
Nemanīta šāgada marta notikumu gūzmā aizritējusi 45. gadadiena, kopš cilvēce atbrīvojusies no cilvēces lielākā ļaundara Staļina.
Diemžēl šā marta notikumos atbalsojās arī 1939. gada 23. augusts un tā izraisītie notikumi. Latvijai Staļina esamība paņēma katru trešo iedzīvotāju, Krievijai it kā mazāk katru ceturto.
Šajā sakarā 16. martā notiekošie bijušo leģionāru atceres dievkalpojumi ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa būtu jānosauc par pretstaļinisma vai prettotalitārisma dienu, jo leģionāri jau nekaroja ne pret krieviem, ne par hitleriešiem, bet pret sarkano totalitārismu, kas savā varaskārē viena gada laikā (1940. un 1941. gada jūnijā) Latvijā paņēma vairākus desmitus tūkstošus nevainīgu dzīvību. Sākot no zīdaiņiem, beidzot ar nevarīgiem slimniekiem un sirmgalvjiem. Ja šāda vardarbības gada nebūtu, nebūtu arī toreizējā leģiona.
Tātad 16. marts faktiski ir aborigēnu, iedzimto, sacelšanās pret iebrucēju kolonizatoru totalitārismu atceres diena. Par nožēlu, cita totāli domājoša kolonizatora pusē, jo toreiz citas izvēles nebija. Bija jāizvēlas mazākais no diviem savstarpējiem ļaunumiem. It kā pareizi, jo Hitlers pasaules ļaundaru vidū ieņem tikai trešo vietu, pirmais Staļins.
Skumji to visu atgādināt, bet tagadējie notikumi liek uzmanīties. Abu ļaundaru rēgi atkal parādās, traucējot demokrātisku saskari kā starp tautiešiem, tā starp tautām un valstīm.
Vai tiešām totāla neprāta ideju sētā naida upuru nepietiek?
