Informēšanas kampaņas «Latvija Eiropā» ietvaros «Ziņu» redakcijā notika diskusija, kurā piedalījās divi Jelgavas rajonā pazīstami zemnieki.
Informēšanas kampaņas «Latvija Eiropā» ietvaros «Ziņu» redakcijā notika diskusija, kurā piedalījās divi Jelgavas rajonā pazīstami zemnieki. Zaļenieku pagasta «Mežacīruļu» saimnieks, Latvijas Zemnieku saeimas padomes priekšsēdētājs Juris Cīrulis sevi atklāti dēvē par eirooptimistu, bet Andris Vadonis, kas sevi attiecībā uz ES uzskata par reāli domājošu cilvēku, lūdza minēt arī šādu «titulu»: savas sievas kalps Lielplatones pagasta Zemzaros. Lai gan abu vīru viedokļi par Latvijas nākotni bija un joprojām ir atšķirīgi, viņi piedalīšoties referendumā.
Acīmredzot jums, kungi, abiem ir skaidrs, kāda būs jūsu izvēle 20. septembra tautas nobalsošanā un kādēļ?
J.Cīrulis: Es balsošu par Latvijas iestāšanos ES. Arī man pazīstamie apkārtējie zemnieki ir tādās pašās domās. Uzskatu, ka šī valstu savienība zināmā mērā ir līdzīga tai, ko mana paaudze jau piedzīvojusi. Arī ES nodrošinās tādu kā «administratoru» pār Latviju kaut kur ārpusē, un katram pilsonim būs tiesības ar savām problēmām vērsties «tur, augšā». Pašreiz daudzos gadījumos mūsu valsts pārvalde ar savu attieksmi ņirgājas par tautu. Desmit gados nav piedzīvots progress ne valdīšanas stilā, ne ekonomikā. Joprojām Latvija atrodas kontrabandas krustcelēs, un vienīgais, kas veido mūsu ekonomiku, ir nelegālais tranzīts. Kļūstot par ES ārējo robežvalsti, mūsu ekonomiskais stāvoklis noteikti uzlabosies.
Kā tas iespaidos tieši lauksaimniecību?
J.Cīrulis: Pēc būtības nekas īpaši nemainīsies. Desmit gados ražošanas modernizācijas iespaidā jau samazinājies nodarbināto skaits laukos, tā tas arī turpināsies, tikai lielākā tempā. Iespējams, nevis piecu, bet jau pāris gadu laikā nonāksim līdz tam, ka lauksaimniecībā būs nodarbināti septiņi procenti iedzīvotāju. Bet tas nekādā gadījumā nav kaut kāds ES diktāts, mēs jau esam ceļā uz to. Lauksaimniecībā nodarbinātie saņems subsīdijas, savukārt uz pārējiem lauku iedzīvotājiem attieksies dažādas atbalsta programmas. Nekas nemainīsies. Arī ES sastāvā Latvijā būs sociāli atbalstāmie, taču, domāju, viņu kļūs mazāk. Tiem, kas runā, ka ES nesīs kaut ko radikāli jaunu, ka notiks krasāka lauku iedzīvotāju nodalīšanās pēc materiālās labklājības, varu jautāt: vai maz iespējams kaut kas sliktāks par to situāciju, kādā esam nonākuši desmit divpadsmit gados? Nav jau iespējams sliktāk! Var būt tikai labāk. Jo pašreiz pie varas esošie ar auseklīšiem apkārušies valsts vadītāji nevis palīdz risināt valstiskas problēmas, bet tīksminās par varu un savtīgi izmanto tās augļus.
A.Vadonis: Jau kopš 1917. gada esam sliekušies pie stiprākā. Taisījām revolūciju par apsolīto brīvību, taču pēc kādā laika spēku samērs mainījās… Iznāk tā, ka latviešiem vajag tādu ielikteni, vietvaldi kā Pelše, kas norādītu mums ejamo ceļu? Iznāk, ka paši, ievēlot valdību, pēc īsa brīža to sākam zākāt. Bet kurš tad to vēlēja? Tādēļ, lai atbrīvotos no atbildības, mums, Juraprāt, vajag kādu augstāku instanci, administratoru, kontrolieri – Maskavā, Briselē vai kaut kur citur? Pelšes vietā tagad būs komisārs Briselē, kas mums mācīs, kā jādzīvo. Vai paši to nespējam? Piekrītu, ka mums nav ideāla valdība. Nesaprotu, kā viens cilvēks var gribēt pakļaut sev gandrīz visu, ja jau mums vismaz formāli ir parlamentāra valsts, kur viss it kā notiek balsojot, taču faktiski tomēr visu nosaka viens cilvēks, bet dažādas partijas pūš viņa taurē…
Par lauksaimniecību Juris labi teica: ES būs visādas atbalsta programmas. Bet paskatieties TV, kā dzīvo cilvēki – bez elektrības, bez telefona, elementārām ērtībām. Vai gaidīsim, ka kāds bagāts onkulis mums iedos naudu, lai ierīkotu internetu, telefonu… Kam mēs tai ES esam vajadzīgi? Mūsu ir tikai 2 300 000, esam pati nabadzīgākā valsts Eiropā. Nekāda ES labdarība nav gaidāma, neviens naudu tāpat vien nedod. To uzskatāmi var redzēt Vācijā. Kad krita Berlīnes mūris, abas Vācijas apvienojās… Cik naudas ieguldīja tās austrumu apgabalos! Tomēr tur joprojām daudz sabrukušu saimniecību. Varenā Vācija nav spējusi tik ilgā laikā «pacelt» tādu relatīvi nelielu teritoriju… Visai ES vajadzību ir daudz vairāk. Vienkārši neticu, ka mums tāpat vien iedos 400 miljonu… Būs vajadzīgs līdzfinansējums. Bet valstij jau nav naudas, viss, ko varēja, ir pārdots! Ražošanā no privatizācijā iegūtajiem līdzekļiem nav ieguldīts neviens santīms! Viss ir apēsts.
No 1. maija atcēla ievedmuitu miltu un putraimu izstrādājumiem. Nu ved iekšā no kaimiņvalstīm, bet mūsu ražotāji faktiski ir zem ūdens. Iestājoties ES, ievedmuita tiks atcelta itin visam. Juris saka – nekas nemainīsies. Pareizi: vēsā mierā vedīs iekšā visu to, ko mēs nespējam saražot. Tagad pienu vairāk saražo tie laucinieki, kuriem ir viena līdz piecas govis. Viņus no tirgus izstumj, bet lielražotāji jau nespēs pienu saražot atvēlēto kvotu apjomā! Ja tās neizpildīsim mēs, atradīsies austrieši vai dāņi, kas var investēt lielu naudu, viņi arī ražos pienu. Redzam jau, kā ir ar cukuru. Tas mums jāpērk par pasakainu naudu. Visi saka – Eiropā tas ir dārgāks. Nu nav dārgāks! Divu monopola rūpnīcu interešu dēļ cieš ne tikai pircēji, bet arī cukurbiešu audzētāji. Ražotāji saka – viņiem nekas cits neatliek, jo esot jāattīstās. Bet pārējiem nevajag attīstīties?
J.Cīrulis: Latvija nekad nav bijusi bagāta. Arī to vietu, ko mēs saucam par Rīgu, latvieši uzcēla, pateicoties tam, ka te savulaik bijuši zviedri, vācieši, krievi, kas bijuši tik prātīgi, ka pratuši naudu paturēt, ieguldīt. Taču, tikko tiekam pie neatkarības, parādās latviešu ambīcijas un valdībā tiek cilvēki, kas prot sabāzt savās kabatās vairāk nekā dalīties ar tautu. Tagad spirāle vēsturiski atkārtojas: mums tiek dota iespēja izmantot investīcijas un tādā veidā celt valsts labklājību.
Par kvotām. Tās nodrošina zināmu kārtību. Nevienā no Andra vārdiem nesaskatu atbildi, ka to varētu nodrošināt pašreizējā valdība. Vai cukura problēmu tā var atrisināt? Vai piena jautājumu var? Jau līdz gada beigām valstī būs subsīdiju krīze! Mēs slīkstam arvien dziļāk. Tādēļ ir vajadzīgs administrators šai «bagātajai» valstij Latvijai! Diemžēl vienmēr esam dzīvojuši no pabirām – lai cik skumji tas neskanētu. Lai arī kā vienam latviešu zēnam gribētos būt īsteni neatkarīgam, neatrasties zem sievas tupeles, tomēr kādu rītu viņš pamostas un apjēdz, ka ir gan zem tās. Tā tas ir arī valstu starpā: cik atkarīga, cik neatkarīga ir, piemēram, Vācija tagad? Ja reiz tā ir saistīta ar pārējām valstīm, arī tās neatkarība ir relatīva. Vācieši drīzāk ir ieinteresēti, lai kaimiņi nebūtu daudz nabadzīgāki par viņiem – lai mazāk vajadzētu dalīties. Tā vārdā arī tiek maksāts «avansā». Tas, ka beidzot Eiropā sākuši naudu virzīt ekonomikas attīstībai, nevis turpināt ražot raķetes, taču ir labāk nekā karot. Vēl pirms gadiem četrdesmit šādā situācijā būtu izcēlies karš. Domāju, ka labāku iespēju kā pievienoties ES pašlaik izvēlēties nevaram. Atgriezties bijušajā savienībā? Tur «bardaks» ir vēl lielāks. Arī tur Valsts dome ir sadalījusies eirooptimistos un skeptiķos. Vai mēs lai vēl spriedelētu? Joka pēc var pieņemt, ka, mums vilcinoties, Krievija mūs var apsteigt un pirmā iestāties ES! Bet, ja nopietni, sliktāk nekā tagad vairs nevar būt. Jā, arī ES būs sociāli atbalstāmo cilvēku kategorija. Taču šī problēma uztrauc ne tikai mūs, bet arī ES pašreizējās dalībvalstis un ASV.
A.Vadonis: Lūk, aktuāls jautājums: ja reiz Vācija tā vietā, lai turpinātu ražot raķetes, tagad investē lauksaimniecībā, kādēļ tad Latvijai vajadzīga armija? Jātērē divi procenti no budžeta. Mūs baida: ja neiestāsimies ES, mūs var pakļaut Krievija, Baltkrievija. Kā tas lai būtu iespējams, ja jau praktiski gandrīz esam NATO dalībvalsts?
J.Cīrulis: Latvija kļūst iekārojama citām valstīm tad, kad tās plikums kaut nedaudz tiek piesegts ar kādu košāku drānas gabalu. Tā tas ir vēl kopš krusta kariem. Kādēļ? Pie mums nav naftas, zelta, tikai kvieši un cilvēki. Trīsdesmito gadu beigās, kad Latvija kļuva ekonomiski pievilcīgāka, Krievijai atkal radās interese par mūsu valsti. Jautājums par NATO ir tāds: ja iestāsimies ES, mūsu dzīves līmenis celsies, mūsu «drānas» kādam var kļūt iekārojamas, tādēļ jāstājas NATO, lai savas saimniecības nosargātu.
A.Vadonis: Valstīs, kur referendums jau noticis, tie, kas balsoja pret ES, faktiski nevarēja ietekmēt balsojuma rezultātus.
J.Cīrulis: Tāda «pret» patiesībā nemaz nav. Tas ir nihilisms zemapziņā, bailes, nevēlēšanās pieņemt pārmaiņas. Mums nav kur sprukt. Esam trīs ceļu krustojumā: iespējams tikt vai nu pa labi, pa kreisi, vai atpakaļ. Atpakaļ nozīmē regresu. Tātad mums nav atpakaļgaitas, jo attīstība prasa vienīgi virzību uz priekšu. Mums it kā ir divas līgavas, tad nu jāizvēlas viena no tām, jāņem vai nu smukākā, vai arī jāpaliek vecpuišos, bet tad nebūs pēcnācēju un dzimta apstāsies… Atpakaļ Latvijai vairs nav kur iet, jo tajā «atpakaļā» jeb drīzāk «pakaļā» jau esam tik dziļi, ka vienīgā iespēja ir ķepuroties uz priekšu.
A.Vadonis: Man nav pieņemami, ka valsts likteni ilgam laikam uz priekšu noteiks tikai 18 procenti vēlētāju. Kur tad ir demokrātija? Cik cilvēku pazīstu, neviens neies balsot referendumā.
Bet vai tas nav pats sliktākais – nepiedalīties valstij svarīgā lēmuma pieņemšanā?
A.Vadonis: Eirooptimistiem to vien vajag – referendumā piedalījušos cilvēku skaitu. Ne velti pieņemts likums, ka nepieciešams tikai 200 000 balsu «par», lai tautas liktenis būtu izšķirts. Un baidos, ka kārtējo reizi pēc dažiem gadiem būs iemesls sacīt, ka, lūk, atkal neesam atbalstījuši «īstos»: latvieši vienmēr atbalstījuši «nepareizos» – vai nu sarkanos, zaļos, dzeltenos, vai brūnos…
Kādēļ mēs nevarētu pagaidīt dažus gadiņus, paskatīties, kā klāsies Lietuvai, varbūt arī Igaunijai, ja tā iestāsies ES, un, ja tām ies labi, tad varētu viņiem sekot.
J.Cīrulis: Nobeigumā vēlētos sacīt īsi un skaidri. Tāpat kā esmu strādājis beidzamos desmit gadus, netaisos lauksaimniecisko ražošanu pamest arī ES. Uzskatu, ka dzīve iet uz priekšu, un es sekoju, kur tā mani ved. Dzīve bieži vien nosaka, kas jādara, kur jāiet.
A.Vadonis: Vai tas nozīmē, ja mēs neiestāsimies ES, tu pametīsi lauksaimniecību?
J.Cīrulis: Kāpēc? Turpināšu tāpat. Vienkārši esmu optimists. Starp citu, esmu arī veterinārārsts un kā «medicīnas aprindām tuvs cilvēks» varu pateikt, ka klīniski pesimisms nav veselīgas tautas pazīme! Esmu par to, lai tauta 90 procentos būtu veselīga, tas ir, optimiste. Ar to jau optimists atšķiras no pesimista, ka vienmēr grib un ir gatavs izmēģināt kaut ko jaunu.
