«Tas» nav gluži nosaucams ne par kuģi, ne jahtu un pat ne laivu vai plostu.
«Tas» nav gluži nosaucams ne par kuģi, ne jahtu un pat ne laivu vai plostu. «Tas» nevago okeānus un jūras, tomēr uztur regulāru satiksmi starp diviem ļoti nozīmīgiem, varētu pat apgalvot, stratēģiskiem punktiem – Jaunjelgavu un Klidziņu. «Tas» ir dīvains ūdens satiksmes līdzeklis, kas veido uzticamu saikni pārceltuvē ar Daugavas kreiso un labo krastu, bez kuras daudziem vietējiem iedzīvotājiem vārda tiešā nozīmē būtu nogriezts ceļš uz ārpasauli.
Jau kopš neatminamiem laikiem Klidziņā darbojusies pārceltuve. Vispirms ļaudis cēlušies no viena Daugavas krasta uz otru ar airu laivām un plostiem, vēlāk, apmēram pirms simt gadiem, sākusi darboties prāmja satiksme. Tad no Jaunjelgavas uz Skrīveriem un otrādi gādāti ne vien cilvēki, bet arī kravas un pajūgi. Prāmis bijis darbināms ar abos krastos uzstādītām ar trosi savienotām vinčām. Tagad par pārceltuves seno godību atgādina tikai sarūsējuši zobrati upes kreisajā krastā, mehānisms labajā krastā veiksmīgi nozagts.
Pēc beidzamā kara prāmi daudzkārt atjaunoja. Tā nozīme bija tiešām liela, jo tolaik nebija ne tādas Stučkas vārdā nosauktās pilsētas, ko nu saucam par Aizkraukli, ne Pļaviņu hidrospēkstacijas, ne arī tagadējā dambja. Prāmnieki gadu simtiem bijuši vienīgie satiksmes uzturētāji starp Zemgali un Vidzemi.
Arī ekonomiskā pagrimuma laikā deviņdesmito gadu sākumā tika mēģināts atjaunot regulāru satiksmi starp abiem Daugavas krastiem pie Jaunjelgavas. «Atbrīvotā» tirgus apstākļos radās «idejas kā mājas», tika «cepti» biznesa plāni un lēsta galvu reibinoša peļņa no ļaužu pūļiem, kas grūstīsies rindā, gribēdami tikt pāri upei nevis pa apmēram 40 kilometru garo apkārtceļu caur Aizkraukli vai vēl tālāk – caur Ķegumu –, bet turpat Skrīveros. Kādu laiku kāds uzņēmīgs vīrs šim nolūkam izmantoja kuģīti «Gulbis», taču tas, vairākus gadus dreifējis gandrīz pavisam dīkā Daugavas ūdeņos, aizgāja pa burbuli ekonomikas viļņos un tika pārdots, vēlāk pārbūvēts un piemērots kuģošanai pa Rīgas jūras līci kaut kur Kurzemes piekrastē.
Idejas rodas un izplēn, vajadzība paliek
Bijusi ideja un arī praktiski sākts darbam pārceltuvē pielāgot kādu bijušās PSRS armijas desanta dižlaivu. Ar to varētu vienā paņēmienā otrpus upei nogādāt vai pusi Jaunjelgavas ar visām mājām un suņu būdām. Taču, jo varenāki plāni, jo varenākas beigas tiem pienāk, āmen. Tādēļ pirms vairākiem gadiem toreizējais Jaunjelgavas mērs, apzinādamies nepieciešamību vietējiem iedzīvotājiem ērti, ātri un lēti nokļūt otrpus upei, izveidoja SIA «Nams», kura viena no funkcijām bija izveidot pārceltuvi. Būdams reālists, viņš apzinājies, ka šajā vietā nebūs ne ļaužu pūļu, ne ienesīga biznesa, tādēļ viņš Jūrmalā iegādājies kādu motorlaivu, kas arī patlaban ir dīvains laivas, «Volkswagen» dzinēja un «Ford Sierra» virsbūves hibrīds. Vienlaikus tajā var pāri upei pārcelt astoņus, maksimums, desmit cilvēkus. Ja kādam ir velosipēds vai mopēds, arī tam atrodas vieta. Iekāpšana no muliņiem un sēdēšana laivā nav nekāda ērtā, tomēr piecu minūšu kuģojums aiztaupa 40 kilometru līkumu un, galvenais, vairākas stundas laika. Jo pārceltuvi izmanto ne jau tie, kas brauc ar mersedesiem un kam šāds ceļa gabals ir tikai viens svilpiens, bet tās pastāvīgie klienti galvenokārt ir skolēni, kas, dzīvodami Jaunjelgavā, mācās Skrīveru vidusskolā, cilvēki, kuriem otrā krastā ir darbavieta, kā arī daudzie sēņotāji, kas no Vidzemes krasta dodas bekot uz bagātīgajiem kreisā krasta mežiem Zemgales pusē. No rītiem viņi dodas sirojumos pēc gailenēm un baravikām, pēcpusdienā atgriežas, lai vākumu nogādātu mājās vai tirgotu Klidziņā šosejas malā.
Kad gādīgais Jaunjelgavas mērs aizgāja viņsaulē, viņa iesākto darbu turpināja Viktors Alekna. Viņš ar vēl dažiem palīgiem strādā maiņās. Katru dienu precīzi ik pēc stundas, sākot no pulksten sešiem rītā līdz deviņiem vakarā, ikvienam gribētājam ir iespēja pārkļūt pāri upei. Šo kārtību spēj izjaukt tikai necaurredzama migla vai arī pārāk stiprs vējš: ne tveice, ne lietus vai negaiss satiksmes regularitāti ne reizi nav kavējis. Kopš agra pavasara jaunjelgavnieki Viktoru steidzina, vai nu jau neesot laiks atsākt pārcelšanu. Un, ja reiz sezona sākta, ikviens vietējais iedzīvotājs var būt drošs, ka līdz pat vēlam rudenim varēs paļauties uz prāmniekiem vairāk nekā uz savu pulksteni. Turklāt cēlāji pieskaņojušies autobusu un elektrovilcienu satiksmes grafikiem, līdz ar to Daugavas kreisā krasta iedzīvotāji var laikus nokļūt ne tikai Skrīveros, bet arī darīšanās Rīgā vai Aizkrauklē. Starp citu, pārceltuvē tiek ievēroti visi drošības noteikumi.
Tālbraucējs kapteinis
Klidziņas pusē gaidot laiviniekus, nespēju novaldīt smaidu, redzēdams pa ūdeni pietuvojamies tādu kā ačgārnu automašīnu. Kādreizējā hečbeka bagāžas nodalījuma durvis nu kalpo par kuģīša vējstiklu. Pie stūres – melnīgsnējs puisis vārdā Ruslans. Tāpat kā daudziem Jaunjelgavā, arī viņam nav pastāvīgas darbavietas: reizēm viņš kādam palīdz saimniecībā, reizēm gāž kokus mežā vai salīgst būvdarbos. Viņš ir priecīgs par piedāvājumu strādāt par pārcēlāju, jo tā ir nodrošināts ar 60 līdz 70 latu algu, kas tai pusē jau ir vērā ņemama summa. Bet kas nu uz kārtīga kuģa par strādāšanu bez jungas? Tādēļ arī Ruslanam ir matrozis Intars, sestās klases skolnieks, kas būtu ar mieru celties pat vēl agrāk no rītiem, lai pēc tam augu dienu pavadītu uz Daugavas, turklāt viņš arī saņem kārtīgu algu! Jungas pienākums – pietauvot laivu, iekasēt braukšanas maksu un izsniegt biļetes. Komanda strādā saskaņoti un saticīgi. Un tomēr pārceltuves īstais saimnieks un kapteinis ir Viktors Alekna. Šo vīru, kam tagad ir kolorītas jūras vilka sirmās ūsas, reiz pazina vai visos pasaules jūru plašumos, jo viņš pēc jūrskolas sācis strādāt par stūrmaņa palīgu, uzkalpojies līdz kapteiņa vecākajam palīgam un beidzamajā reisā pat līdz tālbraucējam kapteinim. Viņš devies okeāna zvejā ar tā dēvētajiem «melnajiem prinčiem» – vidējiem zvejas traleriem, kas piederēja Liepājas okeānu zvejas flotes bāzei. Kad pienākušas beigas šai bāzei un okeānu zvejai, arī Viktors izrādījās nevajadzīgs. Viņš atgriezies Jaunjelgavā un piekritis ņemt savā uzraudzībā vietējo «floti» – jau pieminēto motorlaivu.
Tagad ik dienu turp un atpakaļ tiekot pārvadāts vidēji 30 līdz 40 cilvēku. Reizēm esot vairāk. Piemēram, nesen sakarā ar kapu svētkiem vienā dienā bijis 101 pasažieris. Taču arī tad, ja braukt gribētājs ir tikai viens, prāmnieks ar hronometra precizitāti viņu nogādā vajadzīgajā krastā. Pārējā laikā ir iespējams vizināt ekskursantus, tūristus, makšķerniekus. Tai vietā Daugavā labi ķeras zivis, lai gan daudzviet krasti ir «privatizēti» un to īpašnieki nelabprāt ļauj kuģītim piestāt.
Dažkārt ierodas pat vesels autobuss ar ekskursantiem. Tā ka visus uzreiz pārcelt nevar, cēlājs veic vairākus reisus pēc kārtas, un ne reizi nav bijis tā, ka kāds palicis malā. Un tomēr V.Aleknas nelielā individuālā komercfirma tik tikko savelk galus. Uzņēmumu simboliski dotē rajona pašvaldība, reizēm piešķirot 150, bet reizēm – tikai 90 latu gadā. Tas ir tikai tāds čūkstiens uz karstas dzelzs, jo «VW» dzinējs rij benzīnu kā kašalots, daļa ienākumu tiek kārtīgi nomaksāta nodokļos, bet pārcelšanas tarifu paaugstināt nevienam nenāk ne prātā, jo 30 santīmu no cilvēka ir robeža, ko par šo pakalpojumu spēj maksāt pastāvīgie pasažieri. Daži pat ceļo «uz krīta», biļetes cenu samaksādami pēc tam, kad pārdotas salasītās sēnes vai ogas. Viktors Alekna lielas cerības saista ar Klidziņas kafetērijas un veikala atvēršanu pēc rekonstrukcijas. Bija paredzēts, ka tas notiks jau ap Jāņiem, taču darbi ievilksies, šķiet, vēl līdz septembra beigām, oktobrim. Un tad nu gan pārceltuve aicina un gaida pasažierus no Zemgales krasta uz Vidzemi.
No paša piedzīvotā varu apgalvot, ka ceļojums, lai arī ļoti īss, tomēr ir īsts piedzīvojums. Visā Latvijas teritorijā pār Daugavu ir tikai divas pārceltuves, nav zināms, cik ilgi šāda satiksme vēl eksistēs, tādēļ ir vērts izmēģināt to pieticīgos pakalpojumus.
