Ierasts atzīmēt dažādas jubilejas, jo īpaši apaļās un nozīmīgās.
Ierasts atzīmēt dažādas jubilejas, jo īpaši apaļās un nozīmīgās. Tādu varētu svinēt arī šomēnes, ja vien par apaļu jubileju var nosaukt nejēdzību, ka paiet pieci gadi, kopš Rīgas ostā no Norvēģijas ieveda pusotru tūkstoti (!) tonnu lietotu autoriepu, lai tālāk transportētu uz kaimiņvalsti Krieviju, kur tās iznīcinātu sadedzinot. Riepas satilpa 100 dzelzceļa vagonos. Protams, neviens īpaši neuzsvēra, ka Krievijā ir jābūt preces saņēmējam. Nonākot līdz valsts robežai, izrādījās, ka kaimiņzemē šai kravai tādu nav iespējams atrast. Tā teikt, prece ir, bet pircējs jau pačibējis. Pikantāku situāciju padarīja fakts, ka laikā, kamēr vecās riepas ceļoja pa mūsu valsti, bankrotēja arī norvēģu firma, kas riepas sūtīja. Tā nu kārtējo reizi bijām palikuši muļķos, jo uz sliedēm stāvēja 100 ar nevienam nevajadzīgām riepām piekrautu vagonu. Turklāt, riepas ievedot Latvijā, bija notikusi virkne nelikumību, taču vainīgie tā arī netika atrasti un joprojām netiek arī meklēti.
Latvijas Zaļā partija tolaik pie Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas ēkas pat uzbūvēja četrus metrus augstu autoriepu pieminekli, veltītu «Nespējas gadadienai», un toreizējais ministrs Vents Balodis solīja pāris mēnešu laikā rast problēmas risinājumu. Paldies Dievam, vecās riepas izdevās sadedzināt Somijā.
Pēdējā laikā notiekošais pierāda, ka no kļūdām neesam mācījušies, jo acīmredzot būsim devuši «signālus» ārvalstu (un, ticamākais, arī pašmāju) «biznesmeņiem», ka mūsu valsts ir piemērota atkritumu izgāztuve. Kā citādi, lai iztulko faktu, ka atkal ir mēģināts Latviju izmantot kā citu valstu atkritumu novietnes zemi. Ventspils ostā no kuģa izkrauti kaulu milti, ko paredzēts iznīcināt pie mums. Taču vēl neviens īsti nezina, kur šos atkritumus varēs sadedzināt un kādu ļaunumu tas, iespējams, nodarītu. Notikušais nevilšus vedina uz aizdomām, ka kādam galvenais bija atkritumus dabūt šaipus robežai. Nav izslēgts, ka kaulu miltu eksportētāji un importētāji atkal bankrotēs, mūs atstājot «jaņos». Turklāt kārtējo reizi atļauju ievest šos atkritumus devušas atbildīgas valsts amatpersonas.
Jāpiebilst, ka jūlijā ievestās 4000 tonnas kaulu miltu varētu būt pat tikai sākums milzīgai vairāku simtu tūkstošu tonnu partijai, kuru mēģinātu dabūt pāri robežai Latvijā. Kā jau pierasts, kaulu miltu patiesie ievedēji slēpjas ārzonas firmās. Pagaidām vides aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis neizslēdz iespēju, ka atļauja miltu ievešanai varētu tikt anulēta. Turklāt pašvaldības amatpersonas nebija neko dzirdējušas par to, ka kravas ievedēji paredzējuši Rēzeknē būvēt īpašu kurtuvi.
Tiktāl būtu skaidrs, ka blēdība paliek blēdība, par kuru jāatbild pēc likuma. Var minēt attiecīgus Latvijā spēkā esošus likumdošanas aktus, kas nepieļauj mūsu valsti padarīt par ārvalstu atkritumu izgāztuvi. Palūkojoties uz pēdējā laikā nenorimstošajiem skandāliem (gan saistībā ar kaulu miltu ievešanas afēru, gan ap Latvijas televīzijas digitalizāciju), nākas secināt, ka atbildīgās amatpersonas, maigi sakot, nav savu uzdevumu augstumos. Turklāt skumji, ka tas viss notiek 20. septembra referenduma priekšvakarā, tādējādi Latvijas iedzīvotājiem dodot aplinkus signālus, ka esam īsta «banānu republika», kurā neko citu, izņemot blēdības, nav iespējams paveikt. Uz šā nepatīkamā fona otrajā plānā paliek mūsu patiesie sasniegumi ceļā uz Eiropas Savienību.
