Kad 18. jūlija rītā pils pagalma fasādē, kur vēl turpinās remontdarbi, celtnieki atrada pirms apmēram 250 gadiem iemūrētu galvaskausu, ļaudis sāka runāt, ka beidzot atradies pils spoks… Vai tiešām pilī kāds ir spokojies?
Kad 18. jūlija rītā pils pagalma fasādē, kur vēl turpinās remontdarbi, celtnieki atrada pirms apmēram 250 gadiem iemūrētu galvaskausu, ļaudis sāka runāt, ka beidzot atradies pils spoks… Vai tiešām pilī kāds ir spokojies? Par šo tematu labprāt runā ilggadējā pils sētniece, tagad jau pensionāre Anna Kuciņa. Turklāt viņas dienesta dzīvoklis vēl aizvien atrodas pašā pilī.
Jelgavā Anna kopā ar vīru Henrihu ieradās tūlīt pēc kara. Abi pieteicās pils atjaunošanas darbos. Divpadsmit gadu Kuciņu māte kurināja pils kurtuvi, vārīja celtniekiem ēst, līdz galu galā kļuva par sētnieci. Ģimenē piedzima trīs bērni, nu jau ir septiņi mazbērni. Jāpiebilst, ka augstskolas vadības uzticība, ko Kuciņu māte kā visu pils atslēgu turētāja bija ieguvusi, bija īpaša.
Attiecībā uz spokiem drīz pēc kara tiešām esot bijis traģisks gadījums, kad kādam no pils atjaunotājiem, jaunam puisim, apmetējam, kas strādājis uz stalažām, gaišā dienas laikā, ar baltu zīda šalli aptinusies, pretī nākusi princese. To redzējuši visi, kas tajā laikā līdzās strādājuši. Puisis izbīlī kāpies atpakaļ, nokritis no stalažām un nosities.
«Balto meiteni» redzējusi arī Kuciņu māte. Dīvainā būtne parasti atstājot pili tad, kad tajā notiek balles. Reiz Kuciņu māte iedomājusies, ka tā ir kāda kundze, kas varbūt pie svinību galda sastrīdējusies ar vīru un nezina, kur tagad palikt. Sētniece gribējusi piedāvāt savu pajumti, taču, kad gājusi tai klāt, būtne izzudusi. Pēc tam, no lielāka attāluma skatoties, tā atkal kļuvusi redzama. Kas ir šī «baltā meitene»? Reiz pēc kara kāds elektriķis esot atradis grāmatu, kurā paskaidrots, ka tā ir jauna princese, kurai bijis savs mīļotais, taču tēvs licis precēties ar kādu vecu princi, un tas viss skumji beidzies. Kā «Ziņām» paskaidroja pils muzeja vadītāja Ginta Linīte, vēsturnieku rīcībā tomēr nav nekādu dokumentu vai vēl jo vairāk grāmatu, kas liecinātu, ka Jelgavas pilī kāds ir gājis bojā vardarbīgā nāvē. Tiesa, muzeja vadītājai, kas bieži vada tūristu ekskursijas pils kapenēs, esot piedāvāts iemācīties redzēt spokus, taču viņa gan no tā ir atteikusies. Visvairāk spoku stāstu saistoties ar pils augšstāva ziemeļaustrumu daļu, kur atrodas Ķīmijas katedra un LLU bibliotēkas lasītava. Par šo jautājumu atturas runāt mācību spēki vai augsti godātā profesūra, bet nu tautā mēļo par kādu neredzamu sekotāju, kas gaiteņos staigā čībiņās, par mēbeļu stumdīšanas skaņām aizslēgtos kabinetos, kuros nevienam nevajadzētu būt. Reiz pusnaktī bibliotēkā pat bija iedegusies gaisma. Kuciņu māte pirmajā brīdī nodomājusi, ka apkopēja to aizmirsusi izslēgt. Taču, kad kopā ar mazmeitu devusies kļūmi novērst, pārdabisks spēks abām nav ļāvis tuvoties lasītavas durvīm. Pēc tam gaisma logā pati nodzisusi. Starp citu, spokus Kuciņu māte manot arī savā dienesta dzīvoklītī, kas atrodas pils pagrabstāvā, tai vietā, kur agrāk bijusi baznīca. Katru rītu no trijiem līdz pieciem tur vienā istabas stūrī kaut kas sarunājoties. Valodu nevarot saprast, taču dažkārt pat suns sākot riet. Spoki Kuciņu māti gan nekad nav pārāk uztraukuši. Viņa kā kārtīga katoliete noskaitot rožukroni un darot, kas jādara.
