Šoruden piecu gadu jubilejai pošas Glūdas sieviešu senioru deju kolektīvs «Sens, tik sens…», kuru tā mūža ilgāko daļu vada Ilgvars Pauniņš.
Šoruden piecu gadu jubilejai pošas Glūdas sieviešu senioru deju kolektīvs «Sens, tik sens…», kuru tā mūža ilgāko daļu vada Ilgvars Pauniņš.
Katra tautas mākslas finansējuma apspriešanas reize pašvaldībai ir atgādinājums par pašdarbnieku kustības veicināšanas diviem uzdevumiem: līdzās tiem, no kuriem gaida uzvaras dziesmu un deju karos un pilsētas vai pagasta vārda spodrināšanu spicos starptautiskos konkursos, ir un arī būs kori, deju kolektīvi, pulciņi un interešu kopas, kuru pastāvēšanas attaisnojums ir pavisam cits, taču ne mazāk svarīgs. Un ne tikai tāpēc, ka likums «Par pašvaldībām» garantē vienlīdz saturīgas brīvā laika pavadīšanas iespējas visiem katras teritoriāli administratīvas vienības iedzīvotājiem.
Azartu, ko citiem sagādā sīvā sacensība pilsētas vai rajona skatēs, un pacilātību, ko jaunajiem, slavenajiem un panākumu pilnajiem sniedz iespēja būt daļai Mežaparka skatuves vai Daugavas stadiona deju laukuma, tiem, uz kuriem gadu skaits sen jau vairs neļauj attiecināt jaunākas vai vidējās paaudzes apzīmējumu, bieži vien atsver prieks, ko mēģinājumos sagādā (nereti vienīgā) iespēja tikties ar domubiedriem un radoši izpausties. Vairums viņu zina, ko nozīmē būt jauniem un perspektīviem, viņi izbaudījuši uzvarētu konkursu un daudzskaitlīga pūļa suminājuma saldmi, dziesmu visā jauneklīgās apdziedāšanās dzīvelīgumā, deju – pilniem apgriezieniem. Bet dzīve rit, un nedabū ne lāgā apkārt pavērties, kad tas viss jāiekļauj «reiz bija» kategorijā – spēka gadu jaukākajās atmiņās. Esi kļuvis viens no tiem, kurus tavas pilsētas vai apriņķa kultūras iestādes iegrāmato senioru sarakstos un kuriem dziesmu svētku rīkotāji velta pateicības vārdus par kustības uzturēšanu aizgājušos gadu desmitos. Taču vēl labāk, ja ne tikai sumina, bet arī dara: ja to, ka svarīgi, lai sirmajām galvām nezustu iespēja apliecināt, ka dziedāt un dejot viņi nav ne aizmirsuši, ne piekusuši, saprot un atbalsta arī vietējie varas vīri un sievas.
To saprot arī Glūdas pagasta Padome, kuras balstītais senioru sieviešu deju kolektīvs «Sens, tik sens…» šoruden svinēs piecu gadu jubileju.
Viņas nav izņēmums tajā, kas sakāms par lauku senioru pašdarbniekiem kopumā: rosīgas sievas, kas mēģinājumiem izbrīvē laiku no rušināšanās dārzā, mazbērnu apčubināšanas, vairākas to visu vēl joprojām apvieno ar darbu skolā. Pēc Ilgvara Pauniņa atzinuma, grūtākais darbā ar senioriem ir jaunu soļu apguves lēnums. Patīkamākais – mēģinājumu grūtumam tieši proporcionālais prieks par apgūto. Grūts ir katrs sākums – laiks, kas kolektīvam vajadzīgs, lai aprastu ar skolotāja vadības stilu. Par savstarpējās pieslīpēšanās laiku šķelmes mēdzot atgādināt, labdabīgi paķircinot gados jaunāko kolektīva stūrmani. Pēc izrīcībām nudien nepateiksi, ka dažai jau gandrīz septiņi gadu desmiti plecos, nosmej Ilgvars – kā tik negadās. Piemēram, īsi pirms kārtējās pulcēšanās reizes kādai dalībniecei bijusi jubileja, viņa uz kultūras namu atnesusi pašceptus pīrāgus un mēģinājuma sākumā visus aicina pie mielasta galda, arī manu piekasīgo uzstāšanos «atvēsina», miermīlīgi nodudinot: «Ilgvar, nenervozē, nāc, drusku pasēdēsim, paēdīsim pīrādziņus, mēģinājums nav zaķis, nekur neaizbēgs.» Tas gan nenozīmē, ka dāmas mēģinājumus veltītu paslinkošanas ieganstu meklējumiem, gluži otrādi, par viņu dejisko atdevīgumu liecinot kaut vai tāds «lietisks pierādījums» kā drēbnieka konstatējums, mērot dejotājas jaunajiem tērpiem: visas kā viena kļuvušas slaidākas.
Pāru dejas ir arī viena dzimuma deju kolektīva repertuārā, un sākotnēji grūti esot bijis pieņemt, kā tas ir – dejot sievietei ar sievieti. Bažas ne vien gaisušas uz neatgriešanos, visas ne vien sadalījušas «kungu» un «dāmu» lomas, bet pretēji skolotāja uzsvērtajam – katrai jāspēj pielāgoties abām – stingri turas pie vienas, sākumā izvēlētās.
Pirms gadiem trim «Sens, tik sens…» pirmajai vadītājai Ilzei Lomakinai nebija viegli Ilgvaru «pielauzt» kolektīva vadību uzņemties, un jaunā senioru dancinātāja bažas apstiprinājās. Ilgvara un Glūdas dāmu sadarbības pirmais gads patiesi bijis ļoti grūts – kā jau kolektīvam bez repertuāra, kam turklāt neder gados jaunākajiem dejotājiem paredzētie gabali. Programma vadītājam pilnībā jāizstrādā pašam.
Kopš pērnā gada nogales Ilgvara darbu pulciņam pievienojies apmēram ducis cittautu deju apdaru, kas veidotas īpaši senioru deju kolektīviem, ievērojot tos pašus principus: viss notiek lēnāk, horeogrāfa priekšā ir nevis jaunieši, kuri var visu un kurus vajag tikai pienācīgi «iedresēt», bet cienījama vecuma dejotājas, kuru darba galaiznākumā būtiska loma ir tādiem ietekmētājfaktoriem kā sāpošas locītavas vai mugura, kam vairs nav jaunības lokanuma. Bet tik un tā viņas dejo – arī angļu, franču dejas, pat grieķu sirtaki; kā piebilst Ilgvars, katrs gluži vienkārši kāju ceļ tik augstu, cik var. Ārzemju dančus glūdenieces gatavoja senioru deju kolektīvu festivālam, kas maijā notika Salaspilī un bijis viens no spilgtākajiem brīžiem kolektīva pastāvēšanas vēsturē. Salaspilī manas dāmas fotografēja no visām pusēm, un kur nu vēl sajūsma par viņu tērpiem – kas gan var būt saldāks par tādu uzmanības medusmaizi, par to, ka vērienīgajā vienaudžu kolektīvu pulcēšanās reizē viņa audzēknēm «bijusi liela piekrišana», apmierināts smaida Glūdas dāmu deju skolotājs.
