Lai cik skeptiski cilvēki būtu noskaņoti pret dažādām loterijām, konkursiem un izlozēm, tomēr vienmēr ir kāds, kas tajos uzvar.
Lai cik skeptiski cilvēki būtu noskaņoti pret dažādām loterijām, konkursiem un izlozēm, tomēr vienmēr ir kāds, kas tajos uzvar. «Zemgales Ziņu» šā gada abonentu loterija veiksmi nesa laikraksta pastāvīgajai lasītājai Jelgavas Sākumskolas skolotājai Irai Rozītei.
«Kad saņēmu ziņu, ka esmu loterijā laimējusi braucienu uz Šveici, sākumā domāju, ka tas ir joks. «Ziņas» lasu regulāri un nekad neaizdomājos par piedalīšanos abonentu loterijā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nekad laimes spēlēs īpaši nav veicies,» stāsta Ira.
Kā loterijas uzvarētājiem Rozīšu ģimenes diviem pārstāvjiem bija iespēja braukt nedēļu garā ceļojumā pa Vāciju un Šveici. Bez īpašas apspriešanas bija skaidrs – ģimeni ceļojumā pārstāvēs Ira un Ilgonis. «Kopā ar vīru uz ārzemēm devāmies pirmo reizi. Tā mums bija jauka atpūta piespiedu kārtā, kas nepieļāva atteikumu. Diezin vai paši tik drīz būtu sadūšojušies šādam braucienam. Šajā gadījumā neapspriedāmies – bija jābrauc un viss,» piebilst Ira.
Autobusā – trīs laimīgie pāri
Uz Šveici devāmies jūlijā ar tūrisma autobusu. Mūsu grupas sastāvā bija iekļauti trīs pāri – līdzīgu loteriju uzvarētāji. Tā kā mums bija lemts kopā pavadīt veselu nedēļu, diezgan ātri iepazināmies un labi sadzīvojām. Bijām inteliģenta un paklausīga grupa. Braucām cauri Polijai. Sākumā tā šķita gana interesanta un skaista, taču, iebraucot Vācijā, bijām tiešām pārsteigti. Tā kā gandrīz visur devāmies gida pavadībā, laiks pagāja spraigi un diena bija piepildīta. Veikalus apmeklēt neatlika laika. Pirms ceļojuma gan bija iespēja izvēlēties daudz brīvāku ekskursijas režīmu, taču ar vīru vienojāmies, ka ar gidu kopā būsim lielāki ieguvēji. Tā arī bija. Divvientulībā nebūtu guvuši tik daudz informācijas un arī redzētu mazāk, taču tas ir gaumes un arī noskaņojuma jautājums.
Pirmā pilsēta, kuru iepazinām tuvāk, bija Drēzdene. Ar kuģīti varējām «iemēģināt» Reinas upi un nokļūt līdz skaistajam ūdenskritumam. Nakti pārnakšņojām viesnīcā «Pie rozes», kas pieder kādai krievu emigrantei. Spilgtākie iespaidi par Vāciju palikuši, apmeklējot Mainavas ziedu salu, kuru uztur kāda grāfiene. Tur bija ko redzēt – reti ziedi, koki, interesanti iekārtotas dobes. Speciāli izveidotā mājā, kas atgādināja siltumnīcu, brīvi lidinājās tauriņi. Krāšņi un krāsaini. Bijām arī Mērkaķu salā, kur šos dzīvniekus varēja barot no rokas. Mērkaķi nāk klāt, ēd popkornu no saujas. Pirms tam mūs brīdināja – ja ar kaut ko šos salas saimniekus aizvainosim, piemēram, otrā rokā slēpjot no viņa kārumu, varam tikt sakosti. Taču pret mums šie dzīvnieki izturējās draudzīgi. Interesanti, ka Vācijas pusē daudzi izvēlas ceļošanu ar divriteņiem. Tūrisma firmas speciāli izstrādā riteņbraucēju maršrutus, uz galamērķi aizsūtot tūristu ceļasomas.
Vācijā patīkami pārsteidz invalīdiem un ģimenēm ar zīdaiņiem pielāgotā vide. Ratiņniekiem «pa spēkam» pat kalnu pacēlājs! Arī veikali par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir parūpējušies. Pirms Drēzdenes redzējām kādu ratiņnieku tūristu grupu.
Apmeklējot Lihtenšteinu, uzzinājām daudz interesanta par šo zemi. Kā suvenīru ieguvām zīmogu pasē. Tā ir valsts, kurā ir apmēram 35 tūkstoši iedzīvotāju. Zemi pārvalda firsts, par kura prombūtni liecināja nolaistais karogs virs pils.
Zvanu zemē
Šveicē trīs naktis pavadījām kalnu ciematā. Dienā devāmies dažādās ekskursijās. Interesanti, ka turpceļā katrs sīkums šķita iespaidīgs, skaists un pārsteidzošs, taču atpakaļceļā, salīdzinot ar Šveici, viss pārējais likās pelēcīgāks un radīja pilnīgi pretēju efektu. Pat Vācija vairs nelikās gana spilgta. Šveice var lepoties ar vienreizēju sakoptību – tajā nav odu, mušu, nav putekļu. Lai arī dienas laikā kādu vietējo kalnu ciemata iedzīvotāju sastapt ir grūti, ar gida palīdzību ar viņiem iepazināmies neklātienē.
Jāteic, ka ar laiku mums bija ļoti paveicies, jo lija tikai vienu dienu, taču tieši tad, kad devāmies kalnus lūkoties. Lietus dēļ skaistās virsotnes neredzējām, tās atlika vienīgi iedomāties. Tie, kas nebija bijuši kalnos, protams, vīlās. Gids mums pastāstīja, ka tikai nesen Šveices kalnu ciematos ļāva nedaudz mainīt arhitektūru. Tur ir stingra prasība, lai ēkas harmoniski iekļautos ainavā – tām ir ļoti zemi griesti. Tikai tagad ir atļauts tos pārbūvēt augstākus. Celtniecībā tiek izmantoti mūsdienu materiāli, bet arhitektūrā tiek ieturēts vienots stils.
Vietā, kur mēs dzīvojām, nepārtraukti bija dzirdami govju zvani. Arī visu cauru nakti. Tiem šveiciešu dzīvē ir īpaša nozīme. Viņi apgalvo, ka govīm patīkot zvanu skaņa. Tos piekar vadonēm, lai noteiktu, kur ganāmpulks atrodas, vai nav noticis kas slikts. Zvani ir dažāda lieluma, lielākie atrodas muzejā. Kad ciemā ir svētki, tos uz nēšiem nes kalnos. Govis Šveicē ir mazas, ar nelieliem tesmeņiem. Vietējie tur sienu pļauj trīs reizes gadā. Kalnu ciematos ir daudz mazu sierotavu. No rītiem mums brokastīs tika piedāvāts zviedru galds. Jāatzīst, ka turienes piena produkti ir apbrīnojami garšīgi, jo īpaši sviests, biezpiens.
***
Ar ēdamo jānodrošinās
Jāpiebilst, ka Šveicē viss ir dārgs. Šveicieši visu smalki aprēķina un par katru pakalpojumu saņem attiecīgu samaksu. Salāti, piemēram, tur maksā 15 līdz 20 eiro. Tāpēc centāmies pēc iespējas ēdienu ņemt līdzi no mājām. Produktus veikalos pirkām tikai mājupceļā Vācijā, taču starp mums bija arī tālredzīgāki grupas biedri, kas nodrošinājās arī atpakaļceļam. Braucot ekskursijā, līdzi ņēmām eiro. Tūrisma vietās gan Vācijā, gan arī Šveicē eiro tiek ņemti pretī, taču lielveikalos bija derīgi tikai Šveices franki. Apģērba izvēle braucienam ir laimes spēle – ja trāpīsi atbilstoši laika apstākļiem, būsi veiksminieks. Tāpēc jāsagatavojas visiem dzīves gadījumiem. Galvenais, lai apavi būtu ērti, jo jānostaigā kilometriem gari attālumi. Izdevīgi ir iegādāties tā saucamās viesu kartes, kas mums izmaksāja 50 eiro. Ar tām ir apmaksāta ieeja daudzos tūrisma objektos. Tādējādi naudas ziņā bijām ieguvēji, jo ar viesu kartēm iznāk lētāk. Kopā ar vīru esam pavadījuši skaistu, iespaidiem bagātu nedēļu.
