Kaut ko līdzīgu bijām piedzīvojuši tikai pirms iepriekšējo sasaukumu Saeimas vēlēšanām.
Kaut ko līdzīgu bijām piedzīvojuši tikai pirms iepriekšējo sasaukumu Saeimas vēlēšanām. Tagad var redzēt, ka Latvijas politiķiem un amatpersonām laiks pirms 20. septembra referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā ir patiesi noslogots. Tikko uzņēmuši kādu politiķi vai partijas bosu, varam sagaidīt arī kādu valstsvīru un deputātu. Šonedēļ tepat Jelgavā vaigā varējām vērot pašu Ministru kabineta prezidentu Eināru Repši. Iešanai «tautās» bija izvēlēta Lauksaimniecības universitātes pasniedzēju un studentu auditorija. Bija arī tikšanās ar proletariātu – Mašīnbūves rūpnīcas strādniekiem. Tas gan bija pasniegts kā iepazīšanās brauciens, tomēr nav noliedzams fakts, ka premjers visās auditorijās pieminēja tuvojošos referendumu un katra balsotāja atbildību par Latvijas nākotni pat daudzus simtus gadu uz priekšu.
Virsrakstā minētie vārdi skanēja no Mašīnbūves rūpnīcas strādniekiem, jau atvadoties no premjerministra. «Jums tāpat!» strādnieki sacīja pēc tam, kad premjers viņiem bija novēlējis lielākas algas un uzņēmumam sekmīgi atrast vietu Eiropas Savienības lielajā tirgū. Acīmredzot daudziem atmiņā joprojām lielā ažiotāža par pamatīgo ministru algu palielinājumu. E.Repše aicināja referenduma balsojumā nejaukt sašutumu un dusmas uz valdību par līdz galam nepaveiktajiem vai slikti paveiktajiem darbiem ar ieguvumiem, kas būšot pēc iestāšanās Eiropas Savienībā.
Šāds aicinājums ir vietā, jo daudziem nemaz neklājas tik spoži un bieži vien paustā nepatika pret Eiropas Savienību patiesībā ir vairāk vērsta pret valdību. Jāatzīst, ka lielā mērā šādai nepatikai ir dibināts iemesls, it īpaši palūkojoties uz vairāku līdzšinējo valdību sastrādātajām muļķībām likumdošanā. Cilvēki savu negatīvo attieksmi attiecina arī uz Eiropas Savienību un tās birokrātu prasībām. Viņiem šķiet, ka prasības ir nepamatotas un pārāk stingras, un «Ziņas» jau vairākkārt ir rakstījušas gan par ne īpaši izdevīgajiem nosacījumiem, nosakot pievienotās vērtības nodokli vairākiem pakalpojumiem un precēm, gan par ministriju izdotajiem daudzajiem noteikumiem.
Tagad izrādās, ka Zemkopības ministrijā ir izveidots kaut kas līdzīgs vietējam nejēdzību novēršanas birojam. Līdz šim bija taču tik vienkārši visu attaisnot ar maģiskajiem vārdiem: «Tās ir Eiropas Savienības direktīvu un noteikumu prasības.» Lauksaimnieks, zvejnieks vai viņu produkcijas pārstrādātājs taču neies burties cauri biezajiem «Briseles talmudiem». Starp patiesi nepieciešamām prasībām pārmēru centīgie vietējie Zemkopības ministrijas birokrāti ierakstījuši arī tādas lietas, kuras Briselē nav pat sapņos rādījušās vai kurām ir tikai ieteikuma raksturs. Tieši ar šādu klaju nejēdzību «ravēšanu» nodarbojas minētā darba grupa. Ierēdņi bija pacentušies mūsu lauksaimnieku un zvejnieku dzīvi padarīt tiešām nepanesamu, bet, ja vietējie likumi tiek taisīti ar iepriekšminēto saukli, ne vienam vien rodas pamatīgs pretjautājums: «Kam man tā Eiropas Savienība vajadzīga, ja būs jāizput?» Un cilvēkam vairs nav pat īstas vēlēšanās iedziļināties visās labajās lietās, ko iestāšanās šajā ekonomiskajā un politiskajā organizācijā katram no mums varētu dot. Nav vēlēšanās patiesi izsvērt visus «par» un «pret», jo, kā zināms, medus mucu var sabojāt pat viena darvas karote. Šoreiz gan gribētos cerēt, ka mēs būsim daudz tālredzīgāki un gudrāki un sapratīsim, ka atsevišķu pašmāju ierēdņu tiešām nepieciešamo Eiropas Savienības prasību pārāk «brīva» interpretācija tiks labota jau tuvākajā laikā.
