Rīgā Esplanādē pašlaik saslietas balagāna būdas, griežas karuseļi, holandiešu un krievu jaunekļi ar megafoniem aicina piedalīties loterijās un pabraukāt pa šausmu istabu.
Alkatība lien ārā kā āža kāja
Rīgā Esplanādē pašlaik saslietas balagāna būdas, griežas karuseļi, holandiešu un krievu jaunekļi ar megafoniem aicina piedalīties loterijās un pabraukāt pa šausmu istabu. Uz visām krāsainajām izdarībām no pieminekļa noraugās domīgs Rainis. Diemžēl pat tādu nieku kā bērnu prieku mūsu varaskungi nespēj noorganizēt, kā nākas atklājas aizvien jauni neglīti fakti par iespējamo Rīgas domnieku korumpētību, atļaujot holandiešiem rīkot atrakcijas tieši šajā no daudziem aspektiem visai nepiemērotajā vietā un iemaksājot pašvaldības kasē nieka 600 latu īres naudas, kas salīdzinājumā ar summām, ko viņi nopelnīs, nav pat dzeramnauda.
Par Raini nav ko bēdāt karnevāli iet un nāk, bet Rainis paliks. Bēdīgi, ka par hronisku slimību ir kļuvis tas, ka, lai vai kāds, cik krāsains, labdarīgs vai cēls būtu pasākums, galu galā atklājas, ka kāds uz tā sildījis savas rociņas, nepavisam ne cēlu mērķu vadīts. Varasvīru hroniskā alkatības slimība liek ar skepsi raudzīties ne vien uz pagājušiem balagāniem, bet arī uz jauniem «pasākumiem», no kuriem tāpat kā āža kāja lien ārā visai aizdomīgi personāži un apšaubāmas intereses.
Gribas kaut kā jauna? Dabūsiet!
Tiem, kas pagalam vīlušies savos kādreizējos elkos, nu tiek piedāvātas jaunas iespējas izvēlēties. Uz 7. Saeimas vēlēšanām startēs divas jaunas, nopietni ņemamas partijas Jaunā partija un Tautas partija. Taču nevajag būt naiviem, jo jātur acis vaļā jaunā kulītē nereti mājo veci vēži jeb, tā teikt, jaunais ir labi aizmirsts vecais.
14. martā nodibinātā Jaunā partija pati ir dibināta uz naiviem pamatiem tai ir divas «trumpas»: slavenais komponists Raimonds Pauls un jaunu, darbīgu cilvēku grupa ar Norvēģijā izglītību un labu kapitālu guvušo Aināru Šleseru priekšgalā. Jaunos ideoloģiski konsultē (apstrādā) veci, politcīņās rūdīti vīri Jānis Jurkāns (Tautas saskaņas partijas līderis), Jānis Krūmiņš (cilvēks, kas stāvējis pie «Latvijas ceļa» šūpuļa), vairāki Kaula Vienības partijas darboņi utt. Kas vēl? Tas arī viss. Pagaidām nedz jēdzīgas programmas, nedz skaidras vietas politiskajā spektrā šai partijai nav. Līdz ar to prognozēt, ko darītu šī partija, ja nonāktu pie varas vai opozīcijā, nav iespējams. Tiesa gan, ir jau notikusi pirmā šīs partijas valdes sēde, kurā pieņemti pirmie visai virspusīgi deklaratīvie paziņojumi. Tomēr vienā nacionālajā, pilsonības jautājumā valde jau pratusi izteikties puslīdz skaidri. Jaunā partija negatīvi izsakās par «naturalizācijas logu» sistēmu, un tas vedina domāt, ka tā šajā jautājumā drīzāk būs tuvāka Tautas saskaņas partijas nekā «tēvzemiešu» nostādnēm.
Turpretī par ekonomiku Jaunā partija pagaidām izrunājas pavisam neskaidri viņi, lūk, būšot pa kreisi no centra. Tas skan amizanti, un rodas jautājums: «Kur tas ir pa kreisi no centra?»
Ar visiem saviem trūkumiem Jaunā partija tomēr ir vērā ņemams spēks, tai vēl ir gana laika sevi parādīt, un Raimonda Paula vārds vien liks ietrīsēties ne viena vien vēlētāja sirdij priekā un jūsmā.
Var nojaust, ka Jaunajai partijai azotē ir milzu nauda šo rindu autoram visā savā žurnālista karjerā nevienā kongresā (pat ne ārzemēs) vēl nebija gadījies redzēt tādus ceptus lašu, garneļu, avokado un zemeņu salātu, visvisādu gaļiņu, zivtiņu un gardumiņu kalnus kā Jaunās partijas kongresā, nemaz nerunājot par vīniem, šampaniešiem un citādiem dzeramajiem. Acīmredzot arī reklāmai šai partijai banknošu netrūks.
Šķēles grūtās dienas
Atkal gribot negribot jāpiemin vēl nedibinātā Andra Šķēles Tautas partija, kas it kā dibināšoties maijā, bet pirms tam nākšot klajā ar kaut ko līdzīgu manifestam. Lieta tāda, ka nu A.Šķēlem sākušies patiešām grūti laiki, jo gaismā sāk nākt aizvien jauni fakti par viņa darbošanos agrākos laikos, un šoreiz ne vairs atejas podu līmenī, bet krietni nopietnāk. Pats Šķēle un liela daļa masu mediju izliekas šīs lietas neredzam, taču nevarēja nepamanīt pagājušās sestdienas raidījumu «Nedēļa», kurā visai skaidri izskanēja pat ne mājieni skarbi pārmetumi A.Šķēlem sakarā ar viņa būšanu ārzonas firmas «Quainton Ltd.» direktora amatā. Šī firma kā ārzemju investors ielikusi ievērojamus līdzekļus Latvijas lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu privatizācijā, legalizējot aptuveni sešus miljonus dolāru neskaidras izcelsmes naudas. Turklāt ārvalstu investīcijas vienbrīd nebija apliekamas ar nodokļiem, bet citbrīd tām bija ievērojamas nodokļu atlaides, līdz ar to valsts kasei no šīs naudas nekas netika. A.Šķēlem vēl vajadzēs pasvīst, lai izskaidrotu šīs dīvainības, bet neba nu tas vēl ir viss, ko par viņa aizdomīgajiem biznesa darījumiem var pateikt LNT raidījums «Nedēļa», «Jaunā Avīze», «Dienas Bizness»…
Tai pašā laikā A.Šķēlem vareni sokas ar topošās Tautas partijas biroju dibināšanu novados vai katru nedēļu vismaz pāris jaunu biroju. Lai ko par viņu rakstītu un runātu, visai ievērojama daļa vēlētāju paliks noskaņota uz «Šķēles stīgas». Par Tautas partijas programmu vispār nav, ko teikt, partijas taču vēl nav. Tāpēc neviļus jāsāk domāt kāpēc vispār partijām vajag rakstīt programmas? Pilnīgi pietiek ar vienu spilgtu līderi, ko nolikt saraksta priekšgalā, un var droši soļot uz parlamentu.
Valdības – tāpat kā bites
Jau kuro reizi un atkal ar jaunu sparu aizkulisēs baumo, ka teju teju kritīs Guntara Krasta valdība. Te jāteic: kad jau kritīs, tad kritīs, jo no valdībām, tāpat kā no bitēm, neko nevar zināt. It kā ir daži simptomi tam, ka G.Krasts sāk tapt daudziem nevēlams. Tā kā viņš ir nacionālkonservatīvas partijas pārstāvis, attiecību uzlabošanai ar Krieviju Krasts nav tā «labākā partija».
Aizkulišu kari risinās ap lielo uzņēmumu «Latvijas kuģniecība», «Latvenergo» privatizāciju. Te gan Krasts nav izšķirošā figūra, bet attiecības var saasināties valdību veidojošo partiju starpā.
Un tomēr par valdības tālāku pastāvēšanu joprojām liecina vairāk pazīmju nekā pret. Pirmām kārtām līdz nākamajām vēlēšanām nav nemaz daudz laika. Var tikai iztēloties, kāda un cik ilga jezga, kāds tirgus varētu izcelties, Krastam aizejot. Baumo, ka tad par premjeru tiktu ielikts Ziedonis Čevers, bet atkal jāpadomā, cik nebūs to, kuri viņa kandidatūru grauztin grauzīs nost.
Privatizācijas jautājumos tajos gadījumos, kad nekāds kompromiss nebūs iespējams, visdrīzāk iestāsies «status quo», proti, abām pusēm nekas cits neatliks, kā atcelt cīniņus uz vēlāku laiku varbūt pat uz laiku pēc vēlēšanām, un tad nu redzēs, kurš kuru. Par to, ka valdības deklarācijā noteikts privatizācijas pabeigšanas termiņš 1. jūlijs, vajadzības reizē varēs arī piemirst… Neizskatās, ka valdība grasītos krist. Vismaz pagaidām ne.
