Šonedēļ apritēja desmit gadu kādam Latvijas garīgajā dzīvē unikālam notikumam – Romas pāvesta Jāņa Pāvila II vizītei.
Šonedēļ apritēja desmit gadu kādam Latvijas garīgajā dzīvē unikālam notikumam – Romas pāvesta Jāņa Pāvila II vizītei. Augstais viesis atlidoja pie mums no Lietuvas. Jau lidostā viņš, nometies ceļos, skūpstīja un svētīja Latvijas zemi. Jāņa Pāvila II vadībā notika dievkalpojumi – Vecrīgā Svētā Jēkaba katedrālē, Lielajā dziesmu svētku estrādē un pie Aglonas bazilikas. Pēc desmit gadiem, pieminot šo pāvesta vizīti, katoļu garīdzniecība un draudžu pārstāvji sanāca gan Rīgā, gan arī Aglonā. Šajā sakarā aicināju uz sarunu bīskapu Antonu Justu.
Kādi, lūdzu, ir jūsu personīgie iespaidi par pāvestu Jāni Pāvilu II?
Ar pāvestu esmu ticies vairākas reizes. Pirmo reizi tas bija 1986. gadā, kad Vatikānā atzīmēja Latvijas kristianizācijas astoņsimtgadi. Ne kardinālu Juliānu Vaivodu, nedz arī citus garīdzniecības pārstāvjus no Latvijas padomju varas režīms uz šiem jubilejas svētkiem nepalaida. Sapulcējāmies vienīgi trimdinieki. Pāvests toreiz teica: «Jums nav savu māju, taču jūsu mājas Vatikānā būs vienmēr.» Tas izskanēja arī Vatikāna radio. Bija sākušies Gorbačova laiki, un sabiedrības sastinguma ledus jau šķobījās.
Laikā, kad pāvests ieradās Latvijā, es, nupat kā atgriezies no trimdas ASV, kalpoju Rīgas katoļu seminārā kā profesors un kā audzēkņu garīgais tēvs. Pirms pāvesta atbraukšanas no Vatikāna ieradās speciālistu delegācija, kuras uzdevums bija novērtēt situāciju vietās, kur paredzēta pāvesta tikšanās ar tautu u.tml. Šo Vatikāna pārstāvju uzdevums bija arī atrast Svētajam Tēvam piemērotu istabu atpūtai un nakšņošanai. Tika apskatītas visas šim nolūkam iespējamās semināra telpas un galu galā par vispiemērotāko atzīta mana istaba. Tās labiekārtojums gan bija tāls no Rietumu standartiem, tomēr Svētā Krēsla pārstāvji pateica: «Viņš nakšņos šeit.» Kad iejautājos: «Bet kur man palikt?» saņēmu atbildi: «Tu lasies projām.» (Smejas.)
Jāpiebilst, ka Jānim Pāvilam II ir paradums pēc oficiālajiem pasākumiem ielūgt garīdzniekus, sabiedrības pārstāvjus uz pusdienām un uzrunāt cilvēkus personīgi. Šādas pusdienas tika rīkotas arī Rīgas katoļu seminārā. Veidojās sirsnīga saprašanās, kas vēl šodien ir palikusi labā atmiņā.
Kāds, jūsuprāt, bija toreizējās pāvesta vizītes mērķis?
1993. gadā bijām brīvi no PSRS jūga, taču reizē ļoti nedroši par tālāko nākotni. Svētā Tēva mudinājums «Nebīstieties!» bija reizē arī drošības apliecinājums. Doma «Nebīsties, mazā tauta, Dievs tev ir uzticējis lielu sūtību!» mums tolaik bija īpaši svarīga. Pāvests vairākkārt uzsvēra, ka esam Svētā Meinarta kristīto meitas un dēli. Un ka mums ir jāatgriežas pie ticības. Šajā ziņā pāvestam ir interesanta doma, ka Austrumeiropai būtu jāsniedz garīgs atbalsts Rietumeiropai, kas slīkst materiālismā. Satiekoties ar rietumniekiem, mēs bieži vien jūtamies nabadzīgi, ne tik labi izglītoti, taču dievnami pie mums ir piepildītāki. Tādu baznīcas svētku, kur kā Aglonā dažu gadu sabrauc pat trīssimttūkstoš cilvēku, daudzās Rietumu valstīs nav. Šogad Aglonas svētkos kardināls no Ķelnes šo domu pateica līdzīgi. Viņš pie mums ticības ziņā ieraudzījis cerību visai Eiropai. Protams, mūs kārdina Rietumu tauku podi, tomēr neesam tiem padevušies.
Kā jūs, lūdzu, vērtējat Jāņa Pāvila II darbību mūsdienās?
Katoļu baznīca ir kā cerības zīme un miera avots visai cilvēcei. Pāvests droši pateica, ka nevajadzētu sākt karu ar Irāku. Viņš ir nosodījis gan eitanāziju, gan abortus. Ir daudzi, kas viņu neciena, oponē viņam, bet saprot, ka pāvests runā patiesību. Domājot par mums priekšā stāvošo referendumu, pāvests aicina mūs stāties Eiropas Savienībā. Arī es varu piebilst, ka cita ceļa mums nav. Pozitīvs referenduma balsojums, manuprāt, būtu labākā dāvana pāvestam viņa 25 gadu kalpošanas jubilejā.
***
Jāņa Pāvila II dzīves dati
Dzimis 1920. gada 18. maijā Polijā, Vadovicē. Laicīgais vārds – Karols Jozefs Voitila. Agri zaudē vecākus, dzīvo diezgan trūcīgi.
Jaunībā aizraujas ar teātra spēli un dzeju.
1938. gadā iestājas Krakovas Universitātē, studē filosofiju.
Pēc Polijas okupācijas, profesūras arestiem iesaistās nacionālajā pretestībā. 1942. gadā sāk studēt pagrīdes garīgajā seminārā.
1946. gadā tiek ordinēts par priesteri. Studē Romā, Francijā, Beļģijā, Holandē.
1964. gadā pāvests Pauls VI nominē par Krakovas arhibīskapu, bet 1967. gadā – par kardinālu.
1978. gada 16. oktobrī tiek ievēlēts par pāvestu. Šajā amatā viņš nomainīja nupat ievēlēto Jāni Pāvilu I, kas nomira pēc viena mēneša kalpošanas.
