Turpinām apskatīt un publicēt Jelgavas studentu nerātnās tradīcijas. Ir gadījies sastapt pasniedzējus, kas domā, ka paša studenta gatavotu špikeri nevajag vērtēt tikai negatīvi.
Turpinām apskatīt un publicēt Jelgavas studentu nerātnās tradīcijas.
Ir gadījies sastapt pasniedzējus, kas domā, ka paša studenta gatavotu špikeri nevajag vērtēt tikai negatīvi. Proti, jaunais cilvēks, špikera tapšanas procesā sistematizējis savas zināšanas, izveidojis superkonspektu, kurā viss saprotams no pusvārda. LLU vēsturē samērā daudzi špikošanas gadījumi zināmi vismazākajā – Veterinārmedicīnas – fakultātē. Kāpēc tieši tur? Droši vien tāpēc, ka studijas ir vienas no grūtākajām. Jāiemācās daudz latīņu nosaukumu, un iemācītais ir ne tikai teorētiski jāzina, bet arī jāprot izdarīt ar rokām – kā jau ārstam.
Agrākie «vetu» studenti atceras kādu profesoru, kas eksāmenā studentiem licis iebāzt roku kaulu maisā un tad pēc taustes vien izklāstīt paņemtā kaula funkcijas, īpašības, raksturīgākās slimības. Protams, tādā reizē neko nenošpikosi, tomēr ir arī citas situācijas.
Tā, pirms gadiem divdesmit kāda «vetu» piektkursniece, reizē arī kinoamatiere (kuras vārds redakcijai diemžēl pagaidām nav zināms) pēc vienošanās ar profesoru Edgaru Liepiņu uzņēma filmu tieši par špikošanu. Filmēts tika trīs dienas eksāmenā, kuru pieņēma jau minētais profesors. No šā kinodarba Edgaram Liepiņām palikusi prātā kāda jaunkundze, kas starp kājām gumijās bija iekārusi mācību grāmatu. Apsēdusies pie galda, viņa veikli atsedza svārku šķēlumu un norakstīja uzdoto. Profesors špikotāju atklāja tikai tad, kad meitenei starp kājām iekārtā smaguma dēļ misējās soļi, ejot ārā no eksāmenu telpas. Protams, viņai pārbaudījums bija jākārto no jauna. Vēl kinolentē, kas tika ar ovācijām izrādīta kursa izlaidumā, bijis iemūžināts moments, kad līdzjūtīgie studiju biedri gar katedras logiem nesa plakātus ar svarīgākajiem atslēgas vārdiem, terminiem, kas vajadzīgi eksāmena atbildes veidošanai.
Protams, medaļai ir otra puse. Ja pēkšņi students, kas līdz šim nav izcēlies ar zināšanām, atnes teicamu mājās sagatavotu ieskaites darbu, tad, iespējams, ka bez īpašas intelektuālas piepūles darbs nokopēts no kolēģa vai vēl vienkāršāk – nopirkts. Mūsdienās fakultātēs pie sienas var lasīt sludinājumus – palīdzēšu sagatavot fiziku vai matemātiku – tikai, lūdzu, maksā. To ierobežot, protams, ir sarežģīti. Izrādās, ka tas nav sācies ar kopētāju un datoru ienākšanu sadzīvē. Kā atceras profesors Ludis Pēks, tā saucamā «zemstikla kultūra» bija pazīstama jau pirms mūsdienu informācijas tehnoloģijām. Proti, ja studentam vajadzēja sagatavot rasējumu, vieglākais ceļš bija šāds: kopmītnēs izņem no loga rūti un novieto to uz kājām gaisā apgrieztas taburetes. Tad zem rūts starp taburetes kājām jānovieto galda lampa, lai tā apgaismotu uz stikla uzlikto rasējumu, kas precīzi pārklāts ar tukšu lapu. Visa tā rezultātā uz tukšās lapas projicējas jau gatavā rasējuma attēls, kuru nu atliek tikai pārzīmēt.
Ir saglabājušās atmiņas par šādi nokopētu rasējumu saplēšanu, taču ne reizi vien «zemstikla kultūra» izgājusi cauri nepamanīta. Mūsdienās nav dzirdēts, ka kāds darbotos pēc šīs «sentēvu metodes».
