1903. gadā Jēkabs Duburs, sākdams vadītāja gaitas Rīgas Latviešu teātrī, vēlējās iestudēt Ziemassvētku pasaku un piedāvāja Annai Brigaderei šim nolūkam tulkot kādu vācu darbu.
1903. gadā Jēkabs Duburs, sākdams vadītāja gaitas Rīgas Latviešu teātrī, vēlējās iestudēt Ziemassvētku pasaku un piedāvāja Annai Brigaderei šim nolūkam tulkot kādu vācu darbu. Pēc to kritiskas izvērtēšanas Brigadere izšķīrās par oriģināllugas rakstīšanu. Tā tapa deviņās dienās, un darbu ātru droši vien vērta arī atbrīvošanās vieglums pēc nesen pārciestās slimības.
Katrā ziņā tas arī palika vienīgais viņas tik īsā laikā uzrakstītais darbs. Turpmāk nevienu lugu Brigadere tik ātri no rokām ārā nelaida. Brigaderes «Sprīdīša» simtgades sarīkojumos ietilpa arī piektdien Rīgā, Kongresu namā izskanējusī konference. Tās rīta cēlienā par Sprīdīša saknēm folklorā, kontekstu tapšanas laikā un mūsdienu literatūrā dalījās Latvijā pazīstami pētnieki, viņu vidū – Janīna Kursīte, Benedikts Kalnačs un Dainis Grīnvalds.
Kad dūres spēks par vāju, der apsvērt, kādu atrisinājumu var «izzīst» no atsevišķa pirksta. Ko nevar piekaut, tam viņa īsto vietu varbūt tomēr var norādīt. Zīmju daiļrunīguma vēsture, protams, ir daudz tālāk par mūsdienās populāru pirkstu kombināciju (no izstiepta vidējā līdz uzvaras zīmei) izcelsmi. Žestu valodas liecības atrodamas pat tūkstošiem gadu vecos klinšu zīmējumos.
No tā vairs nav tālu līdz vēlmei ar īpašu miesas un prāta spēku apveltīt kreisās rokas mazo pirkstiņu – lielākoties no tā dzimis augumā mazais, bet apķērīgais un izdarīgais cilvēciņš, kas sastopams visu indoeiropiešu folklorā un latviski pazīstams ar Īkstīša jeb Īkšķīša vārdu. Mūslaiku valodā runājot, viņu varētu saukt par ko līdzīgu izveicīgam un viltīgam «projektu vadītājam»: Īkstītis pierunā tēvu pārdot viņu kungam, būdams pārliecināts, ka drīz paša spēkiem atkļūs atpakaļ mājās, ar viltu izveicību uzvar zvērus un nezvērus, pat izkļūst no vilka vai lāča vēdera. Pēdējo, kā uzsver Janīna Kursīte, tautas mutvārdu daiļrade izvēlējusies, lai simboliski attēlotu iniciāciju – pārbaudījumu, pēc kura izturēšanas varonis dienasgaismu ierauga kā pieaugušo pasaules daļa. Savukārt Dainis Grīnvalds, runājot par gluži praktisku pasakas «iniciācijas» uzdevumu – mazā lasītāja sagatavošanu pieaugušā dzīvei –, piebilst: šai vecumā nozīme ir laimīgām beigām. Viens un tas pats sižets atkarībā no teicēja beidzas dažādi: labais ne vienmēr sasniedz mērķi, mošķi ne vienmēr top pieveikti. Svarīgi nevis uzņemties risku negatīviem pārdzīvojumiem nomācoši (un varbūt neatgriezeniski) ietekmēt visjaunāko lasītāju nenobriedušo psihi, bet iedvest paļāvību nākotnē.
No pasaku Sprīdīša patapināto tēlu Anna Brigadere iesaistījusi darbā, kura galvenā varoņa emocionālais traktējums iederas 20. gadsimta sākuma Eiropas literatūras kontekstā.
Laiki, kad ģimene Eiropas klasiķu darbos bez ierunām tika atzīta par pareizās pieredzes šūpuli un dzīves mākslas skolu, beidzās 19. gadsimta vidū, kad ģimenes kritika marksismā un citos aktuālos tā laika sociāli politiskos strāvojumos atspoguļojas literatūrā. No ģimenes slavināšanas vairs nav ne miņas. Gluži pretēji. Kā aizspriedumu, iedzimtu un ieaudzinātu defektu «kalve» tā tēlota gan Henrika Ibsena, gan Gerharda Hauptmaņa sociālajās drāmās, arī tā laika latviešu lugās. Lai pieminam Aspazijas «Zaudētās tiesības», šādi cēloņi ir arī Krustiņa nespējai rast dzīves aksioloģisku pamatu Blaumaņa «Pazudušajā dēlā».
Piemērs daudz optimistiskam skatījumam, kura virzienā noskaņojums mainās 20. gadsimta sākumā, ir Annas Brigaderes «Sprīdītis». Par iepriekšējā gadsimta tendencēm sižetā atgādina ģimenes drāmas elementi, par autores draudzību ar folkloru papildinātais tēlu skaits, bet visam pāri jaunā laika gara atspoguļojums galvenā varoņa centienos. Nebūt ne bezrūpīgā ģimenes vide nerosina Sprīdīti justies kā nabaga apspiestam bērnam. Pārbaudījumi nevis mazina, bet, gluži otrādi, vairo spēju pašam būt savas laimes kalējam. Un līdzīgi domājošus laikabiedrus Sprīdītis sastop gan savā zemē, gan aizjūrā (Raiņa «Zelta zirgs», Selmas Lāgerlēvas sešus septiņus gadus jaunākais Nilss Holgersons).
Simtgadīgajam Sprīdītim ir gan draugi, gan kritizētāji. Daļai, kuruprāt, mazais vīriņš stereotipiem «apaudzis», vaina jāmeklē vienīgi sevī un jāmēģina apkarot vēlme pieņemt gatavas dzīvošanas (un arī lasīšanas) receptes, nevis meklēt radošas (mūsdienīgas) interpretācijas. Citi apelē pie jau pieminētā tapšanas literārā konteksta atšķirīguma un uzsver, ka to dēļ šodien sarakstīts «Sprīdītis» būtu pavisam cits. Protams, taču – kāds un vai, ņemot vērā simtgadnieka iekaroto vietu mūsu literatūrā, tas vispār iespējams?
