Dzejas dienās Jelgava dāvanā saņēma dzejnieci Andu Līci. Otrdien viņa viesojās 1. ģimnāzijā un Latviešu biedrībā.
Dzejas dienās Jelgava dāvanā saņēma dzejnieci Andu Līci. Otrdien viņa viesojās 1. ģimnāzijā un Latviešu biedrībā. Viņai raksturīgo pezpatosa izteiksmes trāpīgumu sociāli smeldzīgajās un liriski apcerīgajās rindās klausītājiem bija iespēja atpazīt gan ģimnāzijas audzēkņu, gan pašas autores lasījumā. Anda Līce atbildēja arī uz jautājumiem par to, kā mainījusies dzīve dēla apsaimniekotajās lauku mājās Madonas pusē kopš laika, kas aprakstīts grāmatā «Likteņa līdumnieki». Atskatoties uz nozīmīgākajiem dzīves pagrieziena punktiem, dzejniece atzina, ka, lai arī pati būdama izsūtītā, komunistiskā terora šausmas īsti apjautusi tikai atmodas laikā, kad sākās (un vēl joprojām turpinās) darbs Okupācijas muzejā, uzklausot daudzos ciešanu stāstus, arī kārtojot izsūtījuma tēmai veltītos rakstu krājumus «Via Dolorosa». Runājot par dzejā svarīgo, viešņa atzina, ka vēl joprojām izjūt Ojāra Vācieša personības spēcīgo starojumu – to emocionālo atvērtību, bez kuras neko nevari uzrakstīt un kuru nevari regulēt, pēc patikas sevi ik pa laikam tā vienkārši «aizverot ciet», kļūstot izsvērti prātīgam. Šī spēja gan posta, gan uztur, bet abējādi veido pamatu stiprai personībai, kurai nevietā šķiet vājuma un neizlēmības aizbildināšana ar vārdiem «viņš taču dzejnieks…».