Zemessardzes 52. Jelgavas bataljona komandieris Juris Leitis ir viens no tiem cilvēkiem, kas cietis no 1949. gada 25. marta represijām.
Zemessardzes 52. Jelgavas bataljona komandieris Juris Leitis ir viens no tiem cilvēkiem, kas cietis no 1949. gada 25. marta represijām. Tajā drausmīgajā naktī, kad tika izsūtīti uz Sibīriju tūkstošiem mūsu tautiešu, tika izsūtīta arī viņa ģimene – māte Tamāra Leite, brālis Aleksandrs, divus gadus vecs, vecāmāte Emīlija, tante Otīlija.
Juris Leitis dzimis 1952. gadā Omskā. Par to, kas noticis tajā naktī, un par izsūtījumā pavadīto laiku ģimenē bieži runāts, tāpēc sāpīgās atmiņas vēl arvien dzīvo.
Tajā laikā mūsu ģimene dzīvoja Ventspilī. Māte stāstīja, ka 25. martā ap diviem naktī viņi ieradušies pilnīgi negaidot. Starp «viņiem» bijis arī latviešu komunists Bērziņš, padomju zaldāti, viens aziātiskas izcelsmes. Tas palīdzējis sakravāt mantas. Uzreiz viņi lika nodot visas dārglietas. Nebija jau mums nekā tāda, mammai bija skaisti zelta auskari. Visi bija pilnīgā apjukumā, vienīgi vecāmāte ne. Viņa ar vēsu prātu savāca nepieciešamākās mantas segas, spilvenus.
Izsūtīja mūsu ģimeni tāpēc, ka onkulis Kārlis Leitis bija dienējis SS leģionā. Izsūtīja manu mammu, brāli, vecomāti, tanti, kas bija ieradusies ciemos. Bērziņš vēl pateica frāzi, kas aizmirsta nav vēl tagad: «Sibīrijā jūs visus izžāvēs kā plekstes.» Par plekstēm ventiņi sauc butes.
Sadzina visus divstāvu lopu vagonos. Braukšanas apstākļi bija neciešami. Par sanitārajiem nemaz nerunājot tualešu tur nebija, vilcieni vispār reti pieturēja.
Mūsu ģimeni aizveda uz Omskas apgabalu, uz Marjanovku. Iemitināja zemnīcā. Sākuma izdzīvot bija grūti, tas izdevās, mainot dažādas drēbes. Vēlāk pierada. Palīdzēja vācieši, kas jau agrāk bija represēti un tur dzīvoja. Māte dabūja darbu skolā par garderobisti, tante par pastnieci. Kaut kā iztikt varēja. 1952. gadā piedzimu es. Vēlāk arī māsa.
Pēc laika mums atļāva pārcelties uz Karagandu (Kazahijā) pie onkuļa, kas strādāja akmeņlauztuvēs. Atceros tikai stepi un garu zāli.
1957. gadā mums ļāva atgriezties. Kad atbraucām, te viss likās kā pasakā es nebiju redzējis kokus, puķes, ziedus. Žēl, ka mums neļāva atgriezties Ventspilī. Īrējām dzīvojamo platību pie vienas labas tantiņas Līvbērzē. No varas iestādēm nekādu represiju nebija, skatījās šķībi kā jau uz represēto. Kad gāju skolā, bija tas pats. Piespieda mani iestāties pionieros, bet ne komjauniešos, ne komunistos neesmu bijis.
Ļoti gaidījām padomju režīma beigas. Žēl, ka vecāmāte nesagaidīja. Tante sagaidīja, tagad gan ir mirusi.
