Ilze savu sapņu vīrieti sastapa Vācijā, kad tur strādāja.
Ilze savu sapņu vīrieti sastapa Vācijā, kad tur strādāja. Pēc gada viņi apprecējās un šogad cer pārcelties uz dzīvi Amerikā kopā ar vīru un meitiņu. Ilze teic, ka esot ļoti laimīga, un tas nudien ir rakstīts viņas sejā. Par meitu priecīga ir arī ģimene Latvijā – vecāki, abas māsas un brālis.
Tikai uz brīdi Ilze kopā ar meitiņu šovasar varēja paciemoties pie savējiem Latvijā. Līdzi nevarēja atbraukt vīrs Lencs, jo pašlaik viņš atrodas ANO miera uzturēšanas misijā Irākas galvaspilsētā Bagdādē. Dienu pirms aizbraukšanas atpakaļ uz Vāciju Ilze labprāt piekrita intervijai «Zemgales Ziņās», bet draugiem, kurus nav paguvusi apciemot, sūta mīļus sveicienus.
Uz Vāciju dodas negribīgi
Deviņdesmitajos gados Jelgavas 1. ģimnāzijā mācījās dvīņu māsas Ilze un Līga Tkačovas, abas līdzīgas kā ūdens piles. Viņas nespēja atšķirt pat draugi un radi, nemaz nerunājot par skolotājiem, kurus meitenes ne vienu vien reizi izjokojušas.
Mācoties vidusskolā, Ilze tāpat kā vairākas viņas draudzenes bija nolēmusi uzreiz nestāties augstskolā, bet pastrādāt kādā angliski runājošā valstī, lai iemācītos valodu un nopelnītu naudu studijām. Nerealizēta palika ideja par stjuartes profesiju, jo Ilze nevar dižoties ar garu augumu. Lai arī meitenei sākumā pat doma nav bijusi strādāt Vācijā, turklāt ne vārdiņa nezinot vāciski, Ilze tomēr padevās draudzeņu pierunāšanai un kārtoja dokumentus, lai tur strādātu par auklīti. Tā sešas jelgavnieces 1999. gada vasarā kopā aizbrauca peļņā uz Vāciju.
Liktenīgā tikšanās īru krodziņā
Kā par spīti, Ilzei ar pirmo darbu kādā nelielā ciematiņā vācu ģimenē nepaveicās. Lai arī ar auklējamajiem nebija nekādu problēmu, bērnu vecākiem ar latviešu auklīti psiholoģiskā saderība nav radusies. Ilze stāsta, ka saimnieki gribējuši, lai meitene savās brīvdienās nebrauc pie draugiem, bet paliek auklēt bērnus bez samaksas. Pēc pusgada Ilze atgriezās mājās, bet jau pavasarī atkal posās uz Vāciju. Šoreiz viņa ciemojās pie draudzenes. Saimniekiem Ilze tik ļoti iepatikās, ka viņi pierunāja jelgavnieci palikt un dāvāt savu silto smaidu ģimenes trīs bērniem. Ilze stāsta, ka ir grūti neiemīlēt bērnus, tāpēc šķiršanās ir ļoti sāpīga. Jau pēc gada, draudzenes mudināta, Ilze atkal devās tālākā Vācijas izzināšanā un nokļuva Maincā, kur strādāja jaukā ģimenē par auklīti.
Kādā vakara pasēdēšanā īru krogā Lencs pamanījis Ilzi un iemīlējies no pirmā acu skata. «Viņš bija stalts, melnīgsnējs un ļoti smaidīgs puisis, vēlāk uzzināju, ka amerikāņu karavīrs,» atceras Ilze.
Vairāk nekā gadu abi satikušies, līdz Lencs jelgavnieci bildinājis. Par savu draugu Ilze rakstījusi arī mājiniekiem un aizsūtījusi fotogrāfiju. Vecākiem pret abu draudzību nekas nav bijis pretī.
Pirmajā tikšanās reizē puisis neko nav zinājis par Latviju, daudz izprašņājis. Ar vārdnīcas palīdzību Lencs cītīgi mācījies latviešu valodu. Jaunieši joprojām sarunājas angliski un latviski, kas abiem ir lieliska skola, protams, arī vācu valoda viņiem nav šķērslis. «Nez kāpēc Lencs ļoti baidījās pazaudēt mani, tādēļ jau pēc gada izteica bildinājumu. Apprecējāmies Dānijā, jo tur to bija vieglāk izdarīt no likumdošanas viedokļa. Uz mūsu kāzām bija tikai paši tuvākie draugi no Vācijas. Nākamgad esam nolēmuši salaulāties baznīcā Jelgavā,» stāsta Ilze.
Skumjas pēc mājām nerimstas
Ilzes vīrs Lencs ir amerikānis, viņa melnīgsnējā ādas krāsa iedzimta no tēva – Amerikas indiāņa. Lenca mamma ir ļoti priecīga par Ilzi, kas spējusi darīt viņas dēlu tik laimīgu. Latviešu meitene no vīramātes saņēmusi daudz jauku vārdu, viņa sacījusi, ka sen dēlu neesot redzējusi tik laimīgu un ar nepacietību gaida tikšanos ar Ilzi un mazmeitiņu.
Šogad 15. martā Ilzes un Lenca Inku ģimenē piedzima meitiņa Ieva Renē. Izdzirdot skaisto latviešu vārdu Ieva, Lencs tajā burtiski iemīlējies un vēlējies tā saukt arī meitu, bet Renē ir Lenca mammas vārds. Nupat mazulīte apciemojusi radiniekus Latvijā un ļāvusi viņiem sevi paauklēt. Arī Lencs ļoti vēlas atbraukt uz Latviju un cer to izdarīt tūlīt pēc dienesta – ap Ziemassvētkiem –, bet jau janvārī visi kopā pārcelsies uz dzīvi Amerikā.
«Nezinu, vai būs viegli, jo jau tagad skumstu pēc Latvijas. Man pietrūkst Jelgavas, Jūrmalas un Vecrīgas, kas ar katru gadu paliek aizvien skaistāka, pietrūkst radu un draugu. Pagaidām vēl nezinu, ko darīšu Amerikā. Vīrs uzskata, ka sievietei nav jāstrādā pelnīšanas pēc, tādēļ visticamāk, ka darīšu to kādam vaļaspriekam,» stāsta Ilze.
Latviešu valodu viņa noteikti neaizmirsīšot un to jau tagad māca arī savai mazajai meitiņai.
***
Brālis Kārlis par māsu Ilzi
Cilvēks, kura Ilzei ļoti pietrūkst Vācijā un noteikti trūks arī Amerikā, ir brālis Kārlis. Arī viņš izjūt māsas prombūtni un izbauda katru mirkli, kad viņa ir Latvijā, lai pabūtu kopā.
Kārlis stāsta, ka ar interesi uztvēris ziņu par māsas draudzību ar amerikāņu karavīru. «Tas bija likumsakarīgi, ka viņi apprecējās, jo gadu draudzējās. Lencs sāka mācīties latviešu valodu un ļoti mīlēja Ilzi. Vēl neesmu ar viņu klātienē ticies, bet pēc fotogrāfijas, stalts un ģērbies amerikāņu formas tērpā, Lencs liekas jauks puisis,» iespaidos dalās Kārlis.
Bērnībā vairāk kopā turējušās abas dvīņumāsas. Viņas izjokojušas ne vienu vien lētticīgāku vai neuzmanīgāku skolotāju. Bieži bijis, ka vienam mācību priekšmetam izmācās Ilze, bet otram – Līga un tad, kurai vajag, tā arī atbild. Brālis stāsta, ka tagad māsas atšķirt neesot problēmu, bet, kad bijušas mazas, dažkārt tā likusies mīkla arī viņam. Lai gan no māsām nosvērtāka un rāmāka bijusi Ilze, uz blēņām arī viņa nav bijusi īpaši jāpierunā. Nedarbus parasti visi darījuši kopā. Atmiņā palicis viens – vecāki nopirkuši linoleju un saritinātu nolikuši stūrī, bet bērni vizinājušies pa to augšā lejā, kamēr pa gabaliņam vien tas plīsis un saplīsis pavisam.
Kārlis ļoti cer, ka Ilze dzīvē būs laimīga, jo viņa to ir pelnījusi. Bet nedaudz savtīgos nolūkos brālis priecājas, ka māsa tagad dzīvos Amerikā, jo tad noteikti būs iemesls uz turieni aizbraukt arī viņam.
